| situ laiku pirms iziešanas |
11. Nov 2008|10:21 |
atcerējos vienu sen lasītu teātra anekdoti, kas ietekmējusi manu vārdu krājumu dotajā disciplīnā.
proti, neatceros, kurš tur bija stāstītājs (1.persona), bet viņš vai viņa, kādā no a. upīša akadēmiskā dramas teātra provinces viesizrādēm nākamajā rītā pēc pamatīga banketa pie kāda no kolhozu priekšsēdētājiem ģērbtuvēs sastop tobrīd slavas apogeju baudošo ģirtu jakovļevu, nesvarīgā izskatā (burtisks tulkojums no kr.v.). jauniņā statusā būdams, autors draudzīgi vēlēdamies apvaicāties par meistara pašsajūtu, prātā savirknē šādu jautājumu (nu ko, grūti? paģiras?), bet izsprūk: "nu ko, grūti paģirst?"
jakovļeva meditatīvais skatiens ardzīvojas un skats visnotaļ izbrīnīts pievēršas jautātājam. "nujā.. tā to varētu nosaukt," viņš visbeidzot atbild.
nē nē, man nekas nekaiš. jūtos svaigs un saulains. turklāt, labi ģerbts, pārmaiņas pēc. |
|