|
4. Nov 2008|22:16 |
ar svēto agatu nešpāsēt, tas saucas.
to pēdējo pudeli, man šķiet, derētu pārvērst par suvenīru, kas nekad netiks vērts vaļā un pēc kādiem 50 gadiem maksās kā tāds neliels mopēds. vai varbūt rotās manis dibināta restorāna kādu plauktu, bet pēc 70 gadiem mans mazdēls/mazmeita stāstīs, ka reiz dzīvoja tāds lūk kadrs, lūk virs bufetes viņa ģīmetne, kurš pašrocīgi no itālijas pārveda šo te trauku. testamentā bija novēlējis to izdzert viņa kremēšanas dienā (vēl testamentā bija rakstīts, ka zārks pirms kremēšanas jāpiebāž ar rozmarīnu), bet attaisījām, paodām un nospriedām, ka neviens nav gatavs mirt līdz.
|
|