|
4. Nov 2008|17:01 |
atcerējos vienu stāstu no mana vecākā brāļa bērnības, kura patlaban atstāstāmā versija ir manas mātes savirknēta un ielāgota kādos ģimenes saietos mirklī, kad centrālie teksti devušies kuriozo atmiņu cibā. pats šo visu tipo atceros, bet ne tā, lai savām paša atmiņām varētu uzticēties. piemēram uz savu galvu es varētu pastāstīt, kā šis pats brālis reiz atvilkās no kulta vietas "zemozola", kur bija pabijis vienu no pirmajām reizēm un izrakstīja dzīvokļa sienas ar skāba bairīša un smirdīgu zivteļu sīkdaļām, sākot no viņa gultas līdz pat mazmājiņai. bet ne par to šoreiz.
mans brālis mācījās pirmajā klasē un kādā rudens vakarā, kad viss bija drēgns un tumšs - nu akurāt kā tagad, viņš nepārnāca no skolas (kas nebija tālu, nieka 5 minūšu pastaigas attālumā). vecāki sacepās, sēdās uz dīvāna, tad atkal lēca kājās, vectētiņš gluži kā mirttante kladzināja, ka jāzvana uz slimnīcu, uz morgu jāzvana; mamaa kā dreģe pavēlēja viņam aizvērties, 2x pabija skolā, kur otrajā pabūšanas reizē visas gaismas jau bija izdzēstas, tik dežurants apstiprinājis, ka, jā te neviena vairs nav.
brālis atgriezās ap pusvienpadsmitiem. vecāki aiz milzu atvieglojuma nespēja pirmajā mirklī pat pakliegt, bet otrajā mirklī nespēja vairs pakliegt aiz smiekliem - brālis nolika skolas somu un aplam priecīgā sejā paziņoja - "mammīt, mums skolā bija pasaku vakars!"
(bet patiesībā, kā noskaidroju vēlāk, viņš bija ar džekiem mežiņā sūdus vārīt - kādus toreiz, neatceros - varētu būt kāda diegu vilkšana pār ceļiem un tad krūmos ņirgšana, kad ļaudis tajos sapinas. bet pulksteņa tajā tumšajā 79.gadā kuram katram uz rokas vis nebija. un, tiklīdz satumst, skuju tu pateiksi vai ir tikai pusseši vai jau pusvienpadsmit). |
|