| par ūdens dzeršanu un lēcu skalošanu |
12. Okt 2008|00:33 |
nu ja tā pavisam godīgi, lielīties nav ar ko. pilnīgi nemaz. mājās bijām jau divos pēcpusdienā, pasākums kopumā ilga kādas divarpus stundas, pats brauciens pa upi kādu nieku vairāk par četrdesmit minūtēm.
interesanti, mēs esam neveiksminieki, vai gluži otrādi? pamatā tāpēc, ka no triju laivu varonīgajiem jājējiem pilnīgi visus drošas atrašanās uz upes instruktāžas elementus praksē piedzīvojām un, kā nu pratām, pielietot dabūjām tikai mēs. mūsu spečuks tā arī pateica, šitāds brauciens viņam nav gadījies sen, varbūt pat nekad, un tā neesot mūsu vaina, viņš esot vizinājis vēl lielākus imbambeļus par mums, un nekas, visi sveiki, vairākums pat sausā. upes izgājienus esot iespējams paredzēt, bet vienmēr pastāv iespēja arī ieberzties. tad nu ieberzāmies pēc pilnas programmas. ja nu vienīgi izņemot to triju kaskāžu sekvenci, kuru tomijs mums nemaz nepieteica negribēdams mūs jau iepriekš lieki izbiedēt. pie šiem kritumiem krastā stāvēja arī fotogrāfs, kurš iemūžinājis visai glītus attēlus, ko vēlāk varēs pievienot pie lietas.
tīri retrospekcijai un humōram, man gan labāk būtu paticis fotomateriāls no tās vietas, kur suns sazina, kas īsti notika, tikai pēc krituma ielidojot vienā riktīgi šaurā vietā, rezultāts bija tāds, ka laivas mana mala par spīti izpildītai svara pārnešanai uz kreiso malu, uz vietas stāvot sāka pazust zem ūdens. jōhaidi, man šķiet, es tobrīd varēju teikt, sajūtot pie kājām ūdens megarāvienu, kad tomijs gluži kā tāds mērkaķis bija meties uz klints (tās, kas upes vidū) pa ceļam ievelkot pa žaunām abām divām laivā operējošajām dāmām - mūsu zvaigznītes biedrenei (turpmāk tekstā MZB) ar celi, bet manam kvznam ar zoli. ar vienu roku pieturot laivu bet ar otru raustot mūs aiz glābiņvestēm mēs visi kā tādas žurkas no grimstoša kuģa tikām savilkti uz klints upes vidū, kur tāds ērts iekārtojums sanāktu tikai vienai personai. bet mēs bijām piecatā. tiesa, jau pēc mirkļa mēs uz klints palikām vairs tikai četri, jo tomijs, neveiksmīgi veicis laivas izraušanas gājienu, lai to pārdabūtu kādos klārākos ūdeņos, palaida to vaļā, un tad ar tarzāna cienīgu lēcienu metās tai pakaļ upē. mēs savukārt, kā tāda plūdu pārsteigta meksikāņu ģimene turpinājām apsēst niecīgo klints laukumu baltu šļakatu un krāču ielokā.
tomijs laivu bija noķēris un tika pievilkts krastā nākamajā līkumā kādus 25 m tālāk pa upi, kur mūs gaidīja iepriekšējā laiva ar 7 brangiem airētājiem. mums savukārt tika vēlēts mesties upē peldus un ķert striķi, jo nekā citādi mūs no turienes nocelt nevarēja. es klinti pametu pēdējais. atzīšos, nebija viegli izpērties laukā no tās drastiskās atstraumes, kāda bija savērpusies aiz klints. un te arī novērtēju glābiņvestes lomu - palaidis kājas pa priekšu straumes virzienā, ar galvu un pleciem tiku pievilkts atpakaļ pie klints un tur straume mani mēģināja patūcīt kaut kur apakšā. bet tas viņai neizdevās. beigu beigās biju spiests apgriezties normālā peldēšanas virzienā, un kājām tā pamatīgi atsperties, lai nonāktu citās straumēs. striķi noķēru, viss atrisinājās normāli. tālāk turpinājām vairs ar tikai 4 airiem.
nākamā epizode bija ar triju kritumu virkni, kas esot bijusi 4 līmeņa pasākums (mums tā teica un no šejienes arī fotomateriāls) - tā mums padevās vairāk vai mazāk cienīgi. taču veiksme no mums novērsās jau nākamajā epizodē, kas arīdzan neesot no vieglajām. te problēmām bija gastronomisks raksturs - vienā šaurā vietā starp divām klintīm, kur laiva arī labi iestūrēta skuju tiek cauri, mēs iebraucām sāniski. un te tā iestrēga un krāču rauta sāka vāzties ciet kā calzone, sendvičs, citiem vārdiem. tommijs noaurojās, ka lai atstāj laivu, un ūdenī ielēcu es + abas dāmas. kā stāsta vienīgais mūsu laivā palikušais, tiklīdz svars bija zudis, šamie esot izlīduši uz sānu klintīm, izpurinājuši laivu no šaurās bezizejas un tomijs varēja doties pakaļ visiem mums, kur nu kurš bijām piemetušies. tiesa, katram no mums lēciens beidzās ar kārtīgu braucienu zem ūdens, kuru pavadīja fīlings, ka esi jau virspusē, tādēļ - elpo un raugies, kur tiec nests. visos trijos gadījumos šī izjūta pārņēma esot zem ūdens. te arī to tā kārtīgi sadzēros. kā arī lēcas izskaloju.
viss, te arī varētu likt punktu trakākajai daļai, jo visu atlikušo gabalu nobraucām sekmīgi, vienīgi mani sāka mocīt spēku izsīkums un krampji uz priekšu izvirzītajā gurnā. no kā arī galvenais secinājums - uz šo joku nevar parakstīties esot vispārējā sēnes kondīcijā. tur ir tomēr kaut kāda fiziskā forma nepieciešama. noņemu ķiveri to ļaužu priekšā, kas jaudā kaut ko šādu turēt vairākas dienas no vietas.
bildes ir. salikšu kādā lapā, lai ir apskatāmas. adresi izsniegšu uz pieprasījumu.
|
|