| vo, lāci! |
9. Okt 2008|10:39 |
pēc tam, kad ceturtās klases pirmajā ceturksnī biju uzrādījis brīnišķīgas vācu valodas prasmes (sagrābstītas no mana vecākā brāļa), mana vācuvalodas skolotāja, nevilšus sastapusi manu māti skolas vestibilā, nāca klāt un spiedza "aaaaaaaa, vai x-z-iņa mamma?! cik jauki, cik burvīgi, blablablabla" /saldā balstiņā/,
neraugoties uz to, ka tā bija VIŅA, kas būdama dziedāšanas skolotāja mazākajām klasēm, visus pirmos trīs manas dzīveskolas gadus man bija bakstījusi ar savu līko pirkstu pazodē, ceļot uz augšu manu seju, lai izšvipstinātu no manis, lācēna temperamenta bērna, lakstīgalas treļļus un bagātinājusi manu dienasgrāmatu ar ģimenes folklorā vēlāk nostabilizējušos piezīmi "vakaros trīs reizes dziedāt smalkā balsī!"
s.c. v koņečnom sčoķe, vācu valodu viņa man tīri sakarīgi iemācīja. tiesa, arī spiegt falsetā kaut ko cieši pietuvinātu 1-3. klašu dziesmugrāmatās iekļautajām melodijām.
(uz tēmu varbūt neattiecas, bet te var piezīmēt arī to, ka par spīti faktam, ka jau bērnudārzā biju pirmā persona vistuvāk klavierēm, kuras man, atceros, cieši piekodināja nemaz nemēģināt pārkliegt, aptuveni ceturtajā klasē kaut kas manī atnāca vaļā, un es tiku uzņemts skolas zēnu korī - pat tā izlases sastāvā, kas sniedza koncertus pierīgas armijas daļās un vecoļaužu pansionātos. tas gan ir bijis un tā arī palicis vienīgais koris manā mūžā, kaut arī uzdziedāt man allaži ir tīri labi paticis.)
|
|