|
8. Okt 2008|20:03 |
ar savu dirsīgo piekasīšanos esmu nonācis pie tā, ka cilvēki manā klātbūtnē nejūtas brīvi. t.i., es nezinu, kā viņi, jūtas, visdrīzāk liek maigu mīksto uz manas pašizdomātās eksistences, bet man vienkārši tā liekas. varbūt man pašam savā sabiedrībā nemaz tik ļoti negribētos uzturēties, ja man būtu izvēles iespēja.
tb., normālos apstākļos man pašam manā paša sabiedrībā nav ne mazākās vainas, viss ir ok, jo es sevi labi zinu, turklāt, tieši tādā vientulības kontekstā, kur sevi jāuzdomā vismaz kā divi.
bet ja nu nezinātu?
tad droši vien labāk, pamanot nevilšus uz ielas, iemuktu kādā sasodītā kioskā un sāktu pētīt adītāju žurnālu bezkrāsainās piegrieztņu un rakstu lapas, nekā ietu sveicināt.
zdrasķe - zdrasķe, kāds pārsteigums :S redziet, es džemperi biju sadomājis noadīt. jā, jā, jūs neticēsiet, bet es patiešām esmu liels rokdarbnieks. paskatieties, kas par brīnišķīgu actiņu shēmu, ļoti interesanta. vai ne? |
|