|
20. Sep 2008|18:33 |
principā, par rītdienu un jēgpilnu tās piepildīšanu domādams, meklēju te visādas vīndarītavas apkārtnē. lai nav tālu jābrauc, lai ir interesanti un galu galā arī mājās allaž būtu svaigs vīns. no hipermārketiem dveš skumjas, bet enotēkas spēj ierosināt tikai tādus īstus štelles pazinējus, pie kuriem sevi vēl īsti neskaitu. tur jābūt vecam un pietiekami turīgam. es savukārt parasti apjūku un sajūtos bārenīgs.
taču pa to starpu vienā vīnotāju lapā uzgāju %20(Large).jpg) no vienas vīnu izstādes, kur kāds acīmredzot prominents garšotājs pievērsies viņu ražojumiem.
labi, par tēla sejas izteiksmi neko neteikšu, visdrīzāk neesmu labs fizionomiju pazinējs.
bet, lūk, aizdomājos. vīrs izskatās metrs četrdesmit, neatlētisks, neglīts no vaiga, visdrīzāk stostās vai runā ar kādu nazāli sūdīgu akcentu, lielākoties nav sociāli adekvāts, draņķīgi ģērbjas, neskujas, reti mazgājas un nelāgi ož, jo intensīvas ēteriskas substances traumē viņa profesijai būtiskus receptorus.
bet, lūk, riņķo apkārt kā tāds stārs pa vīna gadatirgiem, apciemo vīndarītavas, pa freju dzer labākos vīnus, kas labi garšo tikai ar labākajiem tipiskajiem lokālajiem produktiem, un viņu paslepen iekāro vīndarītavu skaistākās uzskaitvedes, degustācijas telpu vadītājas un vīndaru kundzes, mātes, māsas un meitas. |
|