| Nov. 17th, 2015 @ 09:59 pm . |
|---|
no pagātnes esmu uztaisīta, pie turienes esmu nonākusi. ir ļoti interesanti mēģināt tikt kaut kādā skaidrībā par bērnību. jo īpaši cilvēkam, kas neko īsti neatceras. lēnā garā velku ārā visu ko, spīdzinu līdzcilvēkus [tā vien šķiet, ka tā ir mana bērnības sajūta - kā vienīgais bērns starp pieaugušajiem kritu uz nerviem ar runāšanu, jautāšanu, būšanu bērnam]. kaut ko saprotu, kaut ko nesaprotu. viss ir ķermenī, viss paliek iekšā. [un to ir tik interesanti vērot, kā tas ritinās nost dejā] un kaut kā mierina tā doma, ka es ar to visu ņemos tagad. principā, tāpēc arī ņemos. lai daļu tarakānu piejaucētu, pirms kaut kādā sazinkādā nākotnē [tuvākie 5-10 gadi] ierodas kāds mazs katalizators. lēnā garā pieņemt bērnus kā parādību. ka no viņiem nav jābaidās. un ka es ar to gan teorētiski, gan praktiski varētu tikt galā tādā veidā, ka uz sevi nevajadzētu lamāties pārāk bieži. jo man riebjas cilvēki, kas slikti izturas pret dzīvniekiem un bērniem. kaut kā gribās samazināt iespēju būt vienam no tiem. kad apošņāšu bērnību, būs jākāpjas arī atpakaļ, ar dzimtu, helingeru etc. grūti iedomāties kaut ko foršāku un interesantāku :) |
