| (no subject) |
|---|
| Šon izdomāju labāku piemēru/skaidrojumu. Piemēram situācija, bērns no dzērāj nelabvēlīgas ģimenes iet skolā. rodas problēmas. viņam piespēlē psiholoģi, kura mēģina viņu "uzkačāt" pēc tādiem punktiem kā tur augšā, lai tas justos laimīgs. Manuprāt pilnīgs sūds. Pirmkārt pārsvarā psihologi ir pasisti programmējami muļķi, iedomājies ainu ar Ainu. Viņi neviens nerisina cēloņus, bet māca ignorēt problēmas. Ar bērniem nesanāk, jo viņi ir patiesāki. Un tad nu konferencēs stāsta cīk kruti ir viņi un pacienti sulbi, smagi :D Nē nu vari censties izveidot sevi, kā tu dari, par turbozaķi, kas smaida un ir laimīgs - tik kāda cena un vai tava rīcība dod pasaulei labumu, kāda ir tavas laimes cena. Vai piekāst kas neatbilst, neder tev ir laime? Manuprāt cilvēkā jābūt laimīgumam un nelaimīgumam, jābūt vēlme darīt citus priecīgus un kāds tev ar darīs un tu būsi laimīgs. Piemēram, pagašnedēļ uz ielas kaut kāda sētniece pensionāre [tas gan atsevišķš stāsts kā lv dzīvo vecie cilvēki] lūdza paludza uzkarināt karogu, nstādos priekšā kā viņa to taisījās izdarīt pati - tev vajadzēja redzēt viņas smaidu. 3 sekundes laimes/prieka/atvieglojuma, turklāt patiesi. Nekādi pasistie laimīgie turbozaķi tā nesmaida. Manuprāt laime nav iemācīties ignorēt ļauno, ignorēt slikto un nīgrumu. |
|  |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}