varbūt. bet varbūt tas vnk ir dabisks process, kas katram agri vai vēlu jāiziet. jo tas kaut kas, kas liek darīt grūtāko, ir spēcīgāks par spītību, lepnumu, spēku un visu pārējo kopāņemtu. un protams, ir neciešami un kaitinoši, ja pats neesi tas, kas nosaka kas un kā ar tevi notiek. ka tevi vnk paņem, uzliek uz ceļa un noper, kaut tu spirinies un spiedz par to, ka tā nedrīkst, tu tā negribi un tu esi vienīgais, kas drīkst tā..
bet interesantāk ir uzzināt, cik ilgi ir iespējams skriet prom...
visu dzīvi. tikai ar tādu skriešanu prom tu īstenībā stāvi uz vietas, vai vismaz tikai griezies vāveres ritenī.
ir arī citi ceļi, kurus zina tikai tie, kas bēg. un nevienam nav tiesības apgalvot, ka tie ir labāki vai sliktāki. tā ir citādāka dzīves pieredze. kas jauns un nenoēvelēts.
iespējams. un neviens jau nevar teikt, ka grūtais ceļš kāpās ir arī tas pareizais. varbūt nav. to katram pašam jāizdomā, kas viņam tas īstais un pareizais. jo varbūt visu mēs tikai padaram grūtu un sarežģītu, lai justos lieli un spējīgi ar to tikt galā. kaut kas teica, ka dzīve ir barjerskrējiens pāri pašsaceltām barjerām.
es neko tai dzīvē nesaskatu, kas būtu kaut kādu pūļu vērts. un punkts.
iespējams, nav arī. iespējams, kādreiz saskatīsi. Visi nesaskata līdz brīdim, kad pēkšņi saskata ;) Pirms atver acis, tās vienmēr ir aizvērtas. Bet varbūt nemaz nav vērt vērt vaļā. Nezinu.
| |