|
3. Sep 2015|11:01 |
kā beidzās ar mūz. skolu?
(nelūgta pieredzes apmaiņa. mans atvasis trīs gadus spēlēja klavieres, tad citas intereses+slinkums ņēma virsroku, un viņa tēvs padevās: atvasis klavieres vairs nespēlē. es baigi skumu un joprojām skumstu, jo sīkajam nudie ir reti laba dzirde. no otras puses, tos divus pēdējos gadus viņam bija drausmīgi slikts skolotājs, kurš turklāt strādāja pēc pilnīgi idiotiskas metodikas, tā ka es principā vainoju paidagogu. bet redz, arī tā sīkais iemācījās pietiekami, lai pērn, kad uz zsv. sagribēja spēlēt pavadījumu māsīcai, kura dziedāja "klusu nakti", 2 dienās apgūtu akordeonu. dabūja no manis īso kursu par to, kā funkcionē kreisā roka, drusku pavingrinājās un nospēlēja: un labi nospēlēja.
es pati - jo 10 g./v. klavierēm tiku atzīta par vecu - ar riebumu pabeidzu bērnskolas akord. klasi . bet arī man ar to pietika, lai pēc tam īsā laikā spētu apgūt puslīdz jebkuru instrumentu, tik daudz, lai spēlētu amatiera līmenī, t.i., sev par prieku. un - te nāk patoss - ja godīgi, kaifs, ko ķer, spēlējot mūziku, ne ar ko nav salīdzināms. diemžēl pirms tam ir jānolauž 4/5/6 (?) gadi, čīgājot teksaulīti uz vienas stīgas vai tml., nujā, un no tā kaifu laikam ķer tikai īsti talanti. bet, godvārds, jo tālāk, jo kaifs lielāks. nb! mūz. videne kaifa ķeršanai absolūti nav obligāta.)
atvaino, pūcīte atnāca neaicināta. |
|