Man ar visām spīdošajām ģeogrāfijas zināšanām liecībā ģeogrāfijā bija trijnieks, bet piecinieki bija meitenēm, kas pierakstu kladēs virsrakstus bija ciku-caku-izcakojušas ar 12 krāsu flomīšiem.

Ja tā padomā un ar šodienas acīm paskatās, tad liela viedība tālajos astoņdesmitajos tai skolotājai piemitusi. Mūsdienās par konkrētajā topika pārzināšanu un/vai ražošanu daudz augstāk kotējas prezentācijas/pārdošanas prasmes. Varbūt tāpēc nav nemaz tik pedagoģiski nepareizi, ka skolotāja slavē mammu zīmējumus (gan jau nav aklas un labi zina, ka tie nav bērnu pašu darinājumi). Jo lielajā dzīvē jaunajiem cilvēkiem vajadzēs prast nevis visu pašam, pašam, un nožņaugties pašam sev kamiešos sakrautajos pienākumos, bet prast pieņemt/nolīgt iespējami augstākās kvalitātes palīdzību, lai tiktu pie iespējami augstākās kvalitātes galaprodukta - pofig, ka outsorcēta nevis paša kleinajām rokām cakināta.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

drīzāk ir vajadzīga mērķauditorijas (učeņu) pazīšana. ne visām učenēm patika izrotāti virsraksti. dažas vērtēja kontroldarba atbildi tikai pēc teksta garuma, kamēr citas arī izlasīja un vērtēja kaut ko citu. tava problēma varētu būt bijusi iekš tā, ka tu labi zināji, kas konkrētajai skolotājai patīk, bet tik un tā spītīgi turpināji darīt tā, kā uzskatīji par pareizu. tur derētu kāda lekcija par pielāgošanos sarunu biedra stilam manipulācijas nolūkā :)

(Reply to this) (Parent)