|
2. Feb 2014|12:24 |
Nu pagaidi, ir divi varianti pa lielam, es nesaprotu, kurš attiecas uz tevi.
A
Tu gribi bērnam mācīt kaut kādu valodu/-as, un uzskati, ka bērns ir pārāk nesaprātīgs, lai izdarītu izvēli šajā jautājumā
- tad nav jēgas bērnam to jautāt vispār - bet pajautājot un ignorējot bērna izvēli, tu dod mājienu, ka viņa izvēlēm nav nozīmes
- man ir principiāli iebildumi pret pozīciju "četrgadīgs bērns nespēj izdarīt jēgpilnas izvēles, viņš izvēlēsies jebko, ja tikai tas būs izklaidējoši", bet tie ir mani aizspriedumi
- sure, fine, whatever, māci, ko gribi, bērns reāli pats izvēlēsies, ko ņemt pretī, ko neņemt. bet to atkal es ar savu "bērns spēj izvēlēties" pozīciju :)
B
Tu gribi mācīt bērnam kaut kādas valodas un pieņem, ka bērns ir spējīgs izdarīt jēgpilnas izvēles
- vispirms izdomā, ko tu vari izdarīt (t.i., vai tu vari mācīt abas valodas reizē vai nevari) un piedāvā izvēli starp opcijām, kas ir iespējamas (ietverot "nemācīties ne vienu, ne otru", ja tā ir opcija)
- pēc tam pajautā
- un dari tā, kā bērns ir izvēlējies, līdz brīdim, kad tev šķiet, ka būtu vērts šo lēmumu pārskatīt
Un nē, kā tu pamanīji, es neticu, ka ir iespējams praktizēt "bērns spēj pieņemt lēmumus" tipa 24 stundas dienā, izņemot visas tās reizes, kad mamma izdomā šos lēmumus ignorēt :)
/lai tu man nepiesietos par tēmu "āāā vai tad tavi bērni drīkst darīt visu, ko ienāk prātā", tad es stingri nošķiru to, kas ir jādara, gribi vai negribi, un to, ko var izvēlēties. bet, ja es esmu devusi bērnam izvēli, tad ar mērķi to respektēt, pat tad, ja man šī izvēle liekas stulba. (Es varu padiskutēt/dot laiku papildu pārdomām, lai saprot, vai tiešām tas ir tas, ko grib, bet eventuāli tā ir bērna izvēle.) |
|