|
23. Apr 2013|13:08 |
|
Lasu un prātoju.. Es gan laikam neklasificējos HSP (nezinu), bet kā jaunākais bērns jau bērnudārzā mācēju rēķināt un lasīt, bet nekad nesūdzējos par garlaicību. Tiesa gan reti gāju un biju viena no apceļamajiem, bet arī par to nekad neesot sūdzējusis, izņemot, kad man vienu mīļu mantiņu saplēsa. Lai vai kā, pirmajā klasē sāku iet jau mākot tekoši lasīt un arī šo to rēķināt. Mēs tādi bijām 2 vai 3 un skolotāja atrada laiku mūs nodarbināt atsevišķi, nekad nejutu sliktu attieksmi dēļ tā, ka zinu vairāk. Par pirmo klasi nezinu, bet otrajā un vēlāk bijām ap 30 (es alfabēta pašas beigas, lielākias cipars man laikam bija 32, bet vienmēr bija vēl vismaz viens bērns pēc manis). Stundu laikā nekāds troksnis nebija, tad jau drīzāk pamatskolas beigās skolotājiem nācās šad tad pacelt balsi, lai iesktu stundu. Tas varbūt mūsdienu/neatkarības specifika, es tomēr vēl padomju laikos pirmos gadus mācījos :) |
|