mazzaķa hronikas - miedziņš nāk |
[6. Apr 2013|12:28] |
- mamma, nodziedi man miedziņu nāciņu. - (mutere guļ un nekustas.) - mamma, nodziedi man miedziņš sēdi miedziņš gaida baltu puķu dārziņā aijā aijā. - ...
(tādi patiešām ir tās dziesmas vārdi; man liekas ļoti nesakarīgi, tāpēc iemācījos ar grūtībām. akcents te ir uz to, ka mz vēl kārtīgi nerunā, bet re ņem un noskaita.) |
|
|
Comments: |
| From: | de |
Date: | 6. Aprīlis 2013 - 12:42 |
---|
| | | (Link) |
|
"i" tur ir lāpāmais vokālis:) tad nemaz vairs nav nesaprotami: miedziņš sēd(i), miedziņš gaida utt. es vēl pavisam nesen dēlam dziedāju. dzejolis patiesībā ir garāks, turpinājumā eņģelīts pār zaļo ataudziņu nes mazu bērnu pie dieviņa zvaigznītēm...
paldies, tas visu apskaidro :) mums ir grāmata "miedziņš nāk" un tur ir "miedziņš sēdi" :)
| From: | de |
Date: | 6. Aprīlis 2013 - 12:51 |
---|
| | | (Link) |
|
tos vokāļus mēdz un drīkst sarakstīt kopā ar vārdu, vecajā dzeijā pavisam bieži. es toties sevi bieži spīdzinu ar jautājumu, kāds tad šitādos gadījumos ir "ē", šaurs vai plats. nav ne jausmas. (dzīvē esmu rakstījusi 2 špikerus: vienu, beidzot videni, latv. val. eksāmenā - par šaurajiem/platajiem "ē"; otru pirms gada arābu val. eksāmenā - arābu ciparus:)
| From: | de |
Date: | 6. Aprīlis 2013 - 18:57 |
---|
| | | (Link) |
|
atvaino, es atkal, bet traki gribas pateikt, ka man milzīgi patīk, kā viņš saka "miedziņu nāciņu". tā fantastiskā lingvistiskā jaunrade zināmā vecumā, un tik žēli, ka vēlāk tas viss noķemmējas gludiņš (vai barbarisks). | |