|
5. Sep 2012|11:36 |
Bērni tiešām ir dažādi.
Es ļāvu skatīties multenes dēlam un mājās bija divvalodība - iebraucām auzās. Gadu ejam pie logopēda un runājam vairs tikai vienā valodā - ir liels progress. Viņš runā un beidzot tā runa pati virzās uz priekšu.
Bet, ja skatos retrospektīvi, kur es nošāvu greizi, tad jāatzīst, ka multenes ir tikai viena no lietām.
Puikam bija pazemināts muskuļu tonuss, kas ietekmēja mazās motorikas attīstību, bet viņš bija pirmais bērns un man nebija ar ko salīdzināt.
Es esmu no "nerunīgajām" mātēm. Man patīk klusums, es pat radio majās neklausos, mums nav teļuka. Arī bērnu tēvs atpūšas lasot un ja runājam, tad "par lietu". Nekad neesmu īpaši iespējusi šito vīterošanu: "Skaties - saulīte, skaties - mākonītis".
Vēl viena lieta - gan es, gan vīrs mēs bijām agrie runātāji. Ģimenes leģenda vēsta, ka es uz 1 gadu 4 mēnešiem esmu nošokējusi pediatri ar "Re kur ķengrītis!" Trīs gadu vecumā es no kaimiņu bērniem un teļuka biju iemācījusies runāt arī krieviski. Vīrs savukārt arī ļoti agri sāka runāt teikumos un vēl pirms četriem gadiem mācēja jau kaut ko pats saburtot, pirms vēl skolā negāja lasīja kārtīgas grāmatas - mums vienkārši neienāca prātā, ka runāšana var arī pati no sevis nesākties. |
|