| hsc pēdējā sērija. mazmurkšķis un es kā hsc |
7. Aug 2012|22:17 |
nobeigums par hsc. tas attiecas tikai uz hsc.
iepriekšējās sērijas te
http://klab.lv/users/kihelkonna/311199.html
http://klab.lv/users/kihelkonna/306444.html
http://klab.lv/users/kihelkonna/299912.html
http://klab.lv/users/kihelkonna/302730.html
http://klab.lv/users/kihelkonna/298549.html
http://klab.lv/users/kihelkonna/290740.html
http://klab.lv/users/kihelkonna/290134.html
mazmurkšķis kā hsc
grāmatas "highly sensitive child" autore saka, ka tieši iejūtīgiem vecākiem viņu hsc uzvedas skaļāk un bļaustās vairāk; bet ilgtermiņā tā ir labāk, jo paužot emocijas viņi iemācāas ar tām tikt galā. atšķirībā no tiem, kam vecāki liek visu apspiest - viņiem ar tām emocijām būs jācīnās pieaugušo dzīvē. tā ka ja kāds vecāks saka, ka viņam nav problēmu ar savu hsc, tad par to bērnu ir nopietni jāraizējas - tā saka autore.
nu tātad laikam esam iejūtīgi vecāki, jo mazmurkšķa emociju mūsu mājā netrūkst.
mazmurkšķa (tagad 5 gadi un mēnesis) hsc daba tā īsti sāka parādīties tikai 2 gadu vecumā. līdz tam mātes azotē nekādu problēmu, turklāt mazi bērni jau drīkst būt visādi un raudāt par visu ko, tas skaitās normāli. viņai pat nebija slavenās astņmēnešnieku krīzes. pirmos divus gadus drošā piesaiste bija mana reliģija - jo domāju, ka pietiek to iemantot, lai tālāk nebūtu nekādu problēmu. tā nu gluži nesanāca.
========================
1. visiem no malas redzamie, diezgan objektīvi novērojamie notikumi, kas ir gluži kā no grāmatas par hsc.
hsc bērniem mēdz būt laba mazā motorika un sliktāka lielā. dārziņā 3 gadu vecumā kaut kādā motorikas testā mazmurkšķis pārspēja visus vienaudžus un vēl daļu piecgadnieku.
viņai ir ļoti zems sāpju slieksnis un viņa pārdzīvo katru skrambu vai tikai skrambas iespējamību.
kad mazmurkšķis 3 gadu vecumā sāka iet pašvaldības dārziņā, viņai tur ļoti patika. pat nedaudz apsirgusi gribēja tur iet. kad reiz viņai bija t 36.9, es piedāvāju palikt mājās, bet viņa teica, ka ļoti gribot iet. "citādi es raudāšu."
it īpaši viņai patika viena audzinātāja. tiešām forša. vēlāk uzzināju, ka šī audzinātāja stipri nopūlējusies, lai mm sāktu ar viņu runāt. akurāt 3 mēneši pagājuši, kamēr mm sācis atbildēt uz viņas kontaktēšanās centieniem. vēl šī audzinātāja stāstīja, ka mm ir par sevi ļoti pārliecināta.
kas te tipiski - viņai patīk vērot no malas, viņa jūtas labi, bet citi domā, ka viņa turas malā dēļ kautrīguma un ka viņa ir nelaimīga. bet nav. turklāt viņai ir drošās pieķeršanās pilns komplekts - bet no malas var padomāt, ka es viņu regulāri klapēju.
kopš viņas dažu nedēļu vecuma mēs lielāko daļu nedēļas nogaļu pavadām laukos. tur laukos galvenais cilvēks ir opaps. viņam patīk bērni, bet viņš tos aktīvi neucina, tikai sēž, laipni smaida un gaida, kad šie nāks klāt. atšķirībā no omiņa, kas no paša sākuma aktīvi ucināja mazmurkšķi. mazmurkšķis līdz nepilnu 4 gadu vecumam nerunāja ar opapu, negāja viņam klāt, nerunāja ar citiem viņa klātbūtnē. opaps nemaz nezināja, ka viņa prot runāt. 4 gadu vecumā mm sāka runāt ar opapu. opaps pārlaimīgs, abi kopā zīmē sirsniņas un apspriež princešu lietas. mm saka, ka viņai bijis no opapa bail.
kad mm piedzima, es aprīkoju māju ar visādām drošības ierīcēm. pamazām izrādījās, ka tās ir pilnīgi liekas. mm nespēlējas ar uguni, negrābstās gar krāsnīm, neaiztiek kontaktus, negāž puķupodus, (pēc vienu reizi izteikta lūguma) negroza plīts kloķus un tamlīdzīgi. viņai tikai pietiek pateikt, ko vajag un ko nevajag darīt. visas dzīves laikā viņa nav izdarījusi neko stulbu, ja neskaita to, ka vienu reizi viņa ūdenī nomazgāja mīksto totaļlietu caurā ūdenstraukā uz televizora galda. mz vienas dienas laikā izdara vairāk blēņu nekā mm visā dzīvē.
viņai nepatīk publiski uzstāties. kad mm bija iemācījies tekoši un izteiksmīgi izlasīt grāmatu "trīs kaķēni", pagāja daži mēneši, kopš mm saņēmās to nolasīt priekšā ōmiņam (savai labākajai draudzenei), turklāt priekš tam mm un ō bija jāaiziet uz guļamistabu, kur neviens cits nevarēja dzirdēt. tā ka es radiem vispār nestāstu par mm prasmēm un apmācību, jo tad šie gribētu pārbaudīt un citādi uzmākties. vienkārši ir sajūta, ka nevajag.
es nekad neko neuzspiedu, neliku runāt un sveicināties ar konkrētiem cilvēkiem. ļāvu, lai mm manās drēbēs slēpj seju, kamēr es runāju ar draudzīgo kaimiņieni. 4 gadu vecumā situācija stipri uzlabojās. viņa pat sāka rotaļlaukumā nākt klāt svešiem bērniem un viņu vecākiem, teikt savu vārdu un vecumu, aicināt uz rotaļu. tagad (knapi 5) te laukos man šķiet, ka viņa ir sabiedriskāka par tāda paša vecuma kaimiņu puiku, kurš nav hsc un ir dabiski drošs, bet kuru māte nemitīgi kritizē. viņa grib draudzēties ar visiem tuvējiem bērniem un tos aktīvi uzaicina.
============
2. grūti formulējamās lietas
mm vienmēr kaut kā ļoti ir šķirojis cilvēkus. kad aizeju uz dārziņu, citi bērni dažreiz nāk klāt un stāsta, ka viņiem mājās ir spaidermana burbuļi vai vakarā nāks pakaļ tētis. mm nekad neko tādu nerunā ar svešiem. ja runā, tad šķiro, ko katram stāstīt. ja telpā ir kāds svešs, viņa runājot ar mani nestāsta personiskas lietas, jau no 1 gada vecuma brīnījos, ka viņa pasaulē notiekošajam pieiet kaut kā daudz kompleksāk nekā citi tā paša vecuma bērni.
kopš gada vecuma mums ir nemitīgie kašķi par krūzītēm un karotītēm. mm parasti grib kādu konkrētu karotīti un konkrētu krūzīti un to nedabūjis sāk raudāt un kliegt. pa lielam nepalīdz ne tūlītēja prasītā priekšmeta iedošana, ne aizrādīšana par raudāšanu par niekiem, ne izolēšana pie lielajām histērijām. iepriekš nevar zināt, kādu trauku vajadzēs. karotīti jau meita pati var paņemt no atvilknes, bet krūzītes ir augstajā plauktā. tur visādi varianti. es ņemu karoti priekš sevis, mm domā, ka tā ir karote viņai un sāk aurēt. kāds klāj galdu visiem, ieskaitot mm, atkal raud. mm prasa padzerties, pieaugušajam tad jāiepauzē un nopietni jāizprašņā, kuru tad krūzi bērns grib. iecienītā nereti nav pieejama, jo ir traucenē.
mm nekaujas un nesit pretī. laukos ir brālēns, kurš savukārt kaujas. kā kaut kas nepatīk, tā sit, sper, spļauj. sākumā domāju, ka mm dos pretī, bet nu jau 3 gadi pagājuši un ir skaidrs, ka veltas cerības uz to. mm iet pa pagalmu, brālēns velkas nopakaļ un bagrūsta, vēl nopakaļ velkas zēna tēvs un gaudulīgi dīc "jančuk, nesit māsīcu". bet mm neņem ļaunā; liekas, ka man vienīgajai te ir problēmas. kopš dažām nedēļām brālēns vairs ne spļauj, ne sit (kopš pateicu vecākiem ļoti mazu daļu no tā, ko domāju par viņu bērnu un viņu audzināšanas prasmēm).
fizisks jūtīgums (birkas, ciešas zeķes, īpaši ēdieni, alerģijas) esot daudziem hsp raksturīgs, citiem atkal nē. kad aizeju uz bērnudārzu mm pakaļ, bieži notiek tā, ka kāds bērns mani ieraudzījis saķer mm aiz rokas un velk durvju virzienā saukdams "tev pakaļ". mm tad sāk panikā histēriski kliegt. es stāvu durvīs un nezinu, ko iesākt, jo viss notiek tik strauji, ka nepaspēju iejaukties, un pilnīgi saprotu mm, jo es justos tāpat. kad mani aiz rokas kaut kur velk (un pat ļoti draudzīgi cilvēki dažreiz sadomā tā rīkoties), es jūtos tā, it kā mani boksētu kā maisu, un esmu pilnīgi pagalam uz visu atlikušo dienu. tāpat ja mana bēdīguma gadījumā kāds mani mēģina mierināt ar fiziskiem paņēmieniem apskāvieniem un glāstiem, jūtos tā, it kā mani sistu pa neaizsargātām vietām. tā laikam būtu hsp raksturīgā fiziskā jūtība.
nu un mm pietiek ar vienu mazu negadījumu, lai par to bēdātos visu dienu. kad prasu, kā gāja dārziņā, mm reti saka, ka gāja labi. parasti ir noticis kāds briesmigs satriecošs negadījums - kāds bērns pagrūdis (droši vien pavisam nedaudz, pat nemaz nepamanījis), nolocījis zīmējumam stūrīti vai iezīmējis mm zīmējumā svītru. tādus pilnīgus sīkumus viņa pa īstam pārdzīvo.
==========================
3. emocijas
pēc hsc klasifikācijas mm ir intensīvi emocionālais tips (ir citi tipi, kas vairāk cieš no fiziskām lietām, birkām, ēdieniem un tamlīdzīgi, un neta) un šim tipam raksturīga viegla sākšana raudāt.
tā tad arī ir smagākā daļa. par katru niecīgāko sīkumu, vilšanos vai neapmierinātību mm var sākt skaļi raudāt, un tas ir pilnīgi neprognozējami. protams, es novēršu vairumu kliegšanas iemeslu, bet tik un tā viņa nereti taisa tādas histeŗijas, ka man gribas kliedzot skriet cauri sienām.
par laimi, tuvie radinieki ir gana iejūtīgi un toleranti.
te iecitēšu dažas sarunas, gan nesenas, gan cibā agrāk pieseivētas. akcents uz pēkšņo apraudāšanos.
vakarā lasām grāmatu. par pepiju garzeķi.
pēkšņi mm saka, ka četrreiz 10 ir 60.
- nē, četrdesmit.
- nē, tu ko!
mm sāk raudāt.
ēdam pankūkas.
- man lūdzu pankūku bez nekā.
iedodu
- man lūdzu vēl vienu pankūku.
iedodu
pēkšņu mm sāk skaļi raudāt, kliegdams "es gribēju ar zapti".
kafejnīcā. kad ēdieni jau uz galda, mm sāk brēkt kā būtu no trepēm nokritis un kaut ko salauzis. izrādās, viņa gribēja vīnogu sulu. runas, ka tāda nemaz nebija piedāvājumā, nelīdz. nu jā, gribēju iepirkties ātrāk un neizveicu garo izvaicāšanas ceremoniju pie kases.
==
visādi veci ieraksti no cbas.
4 gadi un 10 mēneši.
mazmurkšķis pašlaik jau 5 minūtes virtuvē nebalsī kliedz "gribu strādāt", par to, ka es piebēru pupiņām garšvielas iepriekš nepavaicājusi, vai viņa to grib darīt. nepavaicāju tāpēc, ka iepriekš pavaicāju, vai viņa grib nomazgāt galdu (nesen bija lielā histērija par to, ka es biju nomazgājusi), un viņa šodien negribēja.
"man nav interesanta dzīve", viņa kliedz.
katram bērnam jau var gadīties apraudāties par kādu sīkumu. mm atšķiras ar to, ka tādu sīkumu ir daudz, neciešami daudz, un par tādu sīkumu var krist pusstundu ilgā histērijā.
aizvakar meklēju mm spilvena pārvalku. vienu konkrētu, ar zaķiem. neatradu, tad atcerējos vēl vienu vietu, kur tā varētu būt, un strauji devos ārā no istabas. tai pat brīdī mm sāka kliegt. nu johaidī! skaidroju, ka vajag taču apdomāties pirms sāk šitā bļaut. "es jau negribēju, bet mana mute pati sāka raudāt", atbildēja mm. ka tik tā arī nav.
======
es kā bijušais hsc
kad mēģinu atcerēties, vai es tāpat uzvedos savā bērnībā, gandrīz neko neatceros. vien dažas epizodes.
4 vai 5 gadu vecumā kādā jaukā un saulainā ziemas dienā reiz mamma mani ģērba āra pastaigai. man bija cepure ar garām ausīm. es joka pēc dūcu - bzzzzz. tad peķšņi nepatīkami iekņudējās augšlūpa. no dūkšanas tā var gadīties, bet es vēl to nezināju. un es tai pašā brīdī sāku raudāt.
atceros, ka sajutu mammas emocijas - gandrīz vai izmisumu. laikam jau vecāki bija pilnīgi izmisuši par manu neprognozējamo raudāšanu. un nudien - jauka diena, visi laimīgi un bērns pēkšņi sāk raudāt.
vēl atceros savas emocijas tai pašā brīdī. kauns, ka esmu raudājusi. kauns, ka tā sanāca. ka esmu slikti uzvedusies un vispār esmu slikta.
šķetinot tālāk atmiņas liekas, ka raudāšana man ir bijis kaut kas ar pamatvajadzībām saistīts. un ierobežojot manu raudāšanu pie viena tika ierobežota mana atļaušanās paust savas vajadzības. ka nedrīkstu izpausties.
kaut kad vēlāk atceros, ar tēvu biju pārtikas veikalā un man ļoti, ļoti gribējās dzert. bet es neuzdrīkstējos paprasīt. tikai skatījos uz pudeli (limonādes tajos laikos nebija ne dārgas, ne aizliegtas). tā arī paliku nedzērusi. kaut arī tēvs pret mani vienmēr bija pieteikami laipns un viņš tolaik bija vienīgais mani aprūpējošais pieaugušais.
un vēl līdz kādiem 10 gadiem man tiešām bija problēmas svešās vietās pateikt pieaugušajiem, ka man vajag uz tualeti. ka man ir vajadzības, kuras traucē citiem.
man bija visnotaļ labi vecāki. nu, varēja būt vairāk iejūtības un tamlīdzīgu lietu, bet nevienu te nevar vainot. nekādas konkrēti sliktas pret mani vērstas lietas no bērnības neatceros. tai laikā bija modē "nepieradināt pie rokām", neizlutināt ar uzslavām un tamlīdzīgi, turklāt vecākiem bija daudz savu problēmu. vairumam bērnu šāda audzināšana jau arī neko neskādētu.
nu tātad kaut kad tuvākajos pāris gados mazmurkšķim pieaugs un nobriedīs nervu sistēma un viņš beigs raudāt un krist histērijā par katru sīkumu. viņai ieslēgsies pašregulācija. tas notiks neatkarīgi no tā, vai es pieprasīšu vai nepieprasīšu viņu pārtraukt raudāt. taču man jāiztur šie gadi tā, lai mm nejustos vainīgs par savām pamatvajadzībām.
=====
ar šo es beidzu hsc tekstus. kaut kā sāka tā informācija iet uz riņķi. tagad pievērsīšos "highly sensitive person in love". |
|