| raw - gārsa |
[3. Maijs 2012|15:54] |
briti to sauc par zemes plūškoku - līdzīgo lapu dēļ, kaut arī šiem abiem augiem nav nekāda sakara. kādreiz Lielbritānijā nemaz neauga gārsas; tās viduslaikos ieveda romieši kā ēdamu un ārstniecības augu. galvenokārt tas tika lietots, lai ārstētu podagru - slimību, ko izraisīja bagātīgā pārtika, ko lietoja mūki, bīskapi un augstdzimušie. bet šī suga drīz vien paņēma vagu un izrādījās ļoti invazīva, un tagad aug pilnīgi visur, un visa britu karaļvalsts to ravē vēl aizvien, kaut arī viņi nesirgst ar podagru.
vēsturiski lietots arī pret artrītu, ārīgi. iekšķīgi lietotas gārsas ir diurētiskas un nomierinošas.
vēl neesmu atradusi, kā gārsa ieviesās pie mums; arī Ziemeļeiropā tās esot ievazājuši mūki, bet mēs esam kontinentālā Eiropa, no kurienes to sugu izvazāja.
pagaršoju gārsu un man galīgi negaršoja. labi, ka man nav podagras. bet lauku kaimiņiene Geņa viņas ēd, nezinu, pret ko. man liekas, tie gārsu ēdāji nezina, ka gan podagru, gan artrītu ar gārsām ārstēja ārīgi. lika pie ādas īpaši sagatavotus karstus lapu rullīšus.
gārsu receptes sk šeit http://www.celtnet.org.uk/recipes/ancient/wild-food-entry.php?term=Ground%20Elder
tā, raug, ir vesela kustība - ēst nezāles. senie cilvēki taču ēda vien to, kas bija viņiem apkārt, un nezāles aug nevis lūgtas, bet pašas no sevis un par varēm. īstam klejotājam ir jāapgūst vietējie augi un jāēd tie uzreiz, nevis jāzemkopjo. |
|
|
| Comments: |
par svaigu nezinu, bet esmu ēdusi gārsas kišu, ļoti labs. | |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}