| Pols Gogēns (1848 – 1903) |
[7. Jan 2011|16:11] |
strādāja par brokeri vai kaut ko tamlīdzīgu. apprecējās. 10 gadu laikā viņa ģimenē piedzima 5 bērni. 1884. vai 85. gadā, tātad ap 36 gadu vecumu, nolēma kļūt par pilna laika gleznotāju, atstāja ģimeni (3 no 5 bērniem nomira agrāk par viņu pašu), klejoja līdzīgi kā Van Gogs, pa reizei mēģināja izdarīt pašnāvību. tā kā neviens viņa gleznas neatzina par vērtīgām, pārcēlās uz Polinēziju, paveda nepilgadīgas jaunuves un dažas no tām gleznoja. 54 gadu vecumā nomira apcietinājumā no sifilisa. "viņš nesagaidīja spriedumu, jo viņu pārāk bija novājinājis alkohols un izlaidīga dzīve" (wiki).
re kā iet, kad seko sapnim un iekšējai balsij.
upd.
nu es domāju par to, ka pēc nāves viņa gleznas kļuva milzīgi vērtīgas. vajadzēja viņam to darīt vai ne?
Van Gogs, kurš arī kļuva slavens pēc nāves, vismaz jau tāpat bija stipri jucis lielāko daļu dzīves. tā ka nebija nekāda skāde, ka viņš arī dzīvoja kā jucis, un vērtīgas gleznas bija viņa nesaprātīgās dzīves negaidīts blakusprodukts. vai Gogēns arī bija jucis? un tad jau sanāk, ka jukušajiem ir vērts nodoties sapņiem, bet veselgalvjiem labāk strādāt par brokeriem? jeb kā? kaut kāds apaļš kvadrāts ar to jēgu. |
|
|
| Comments: |
| From: | ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif) zifs |
|---|
| Date: | 7. Janvāris 2011 - 16:36 |
|---|
| | | (Link) |
|
Nu ne jau visi tagad atzītie mākslinieki bija jukuši, pat no impresionistiem, piemēram Dega, kurš arī sekoja savam sapnim. Mani gan vairāk fascinē tādi kā da Vinči, kuri bija pilni ar lieliem, ambicioziem plāniem, kurus reti kad realizēja un tai pašā laikā bija ārkārtīgi populāri. Labi, ka Siksta kapellu uzticēja apgleznot darba rūķim Mikelandžello, citādi tā arī plikas sienas paliku.
patiesība gan ir drusku citadāka kā uzlūkojot šīs apkārtklīstošās leģendas.
bet varbūt tieši tāpec, lai atturētu brokerus sekot iekšējai balsij un sapnim :)) | |
