| ievan polkka 3 |
[9. Maijs 2014|16:16] |
tikusi viena pie interneta es protams uzliku šo
https://www.youtube.com/watch?v=bDAK3ZQ-87o
šis ir 10 gadus jaunāks ieraksts (1996 -> 2007) un skaņa ir jūtami labāka visādos aspektos. smaids arī nav zudis. vienīgi dalībniekus mazliet skāris laika zobs.
toreiz, kad man bija 10 stundu pleiliste, sestajā stundā nokārās tīkls. |
|
|
| mans klikšķis |
[9. Maijs 2014|16:34] |
tas notika šīs nedēļas sākumā. laikam pirmdien. pārnācu mājās, gribēju taisīt salātus. lai noliktu dēlīti uz plītsgalda, nācās uzmanīgi stumt uz priekšu netīru krūzīšu baru. pastūmu, dēlītim vēl aizvien vietas nebija. izēstā panna traucēja. noliku pannu uz galda. un tad man pēkšņi - klikš - prātā ienāca doma. var taisīt ēst tikai tad, kad novākti netīrie trauki. savācu un saliku traucenē visu, ko varēju salikt. apskatījos. nē, vēl garšvielas jāieliek skapītī. rotaļlietas no galda jānovāc. kad vairs nekas nebija novācams, taisīju savus salātus.
tālāk sākās dzīve pēc klikšķa. kaut kā allaž ieejot virtuvē pamanījās kāda lietota krūzīte, kuru priecīgi ieliku traucenē. paspodrināju virsmas arī. pēc tam apskatījos un nopriecājos. pirms katras ēst gatavošanas smuki visu novācu. liekas jau nekas īpašs, bet agrāk man uz jebkādu virtuves kopšanu bija stipri jāsaņemas, un parasti tur izskatījās kā pie hoarderiem.
man vienai radiniecei reiz dēls bija smagi aizrāvies ar azartspēlēm, bija nospēlējis dzīvokli un jau ilgāku laiku bēguļoja, jo piedzinēji viņu spīdzināja, ja noķēra. deviņdesmito gadu beigas. tad viņa pēc apmaksātas tantītes ieteikuma regulāri gāja uz baznīcu un lika par dēlu svecītes, un pildīja vēl kaut kādus rituālus. kādudien dēls teica, ka viņam kā migla no acu priekšas pazudusi, viņš pēkšņi sapratis, ka nav jēgas spēlēt azartspēles, ka tur neko nevar iegūt. nu un beidza, un nespēlē vēl aizvien. alkoholu arī atmeta.
varbūt kāds arī par mani būs svecītes licis, nezinu.
es nezinu, vai tas ir uz mūžu. tikai gribēju dalīties iespaidos par klikšķi.
tas vienkārši vai nu ir vai nav. nav jēgas cilvēkam moralizēt, ka kārtīga virtuve ir forša, un ka vajag saņemties, audzināt raksturu un ko tur vēl. cilvēks uz dažām stundām pacentīsies, bet tālāk viss būs kā parasti. tas ir gluži kā ja es parastajam vīrietim mēģinātu iestāstīt, ka ir tik forši krist kārdinājumā uz vīriešiem. pat ja viņš man uz kādu laiku noticētu, drīz vien viņš pamanītu, ka krīt kārdinājumā uz pavisam uz ko citu.
attiecīgi - vai man tagad ir vērts dresēt mazmurkšķi? nav. viņam nekas nav noklikšķējis.
un atceros, 5 gadu vecumā man pie vecmāmiņas bija jāmazgā un jāslauka trauki, bet vienīgais rezultāts, kas palicis atmiņā, ir vainas apziņa, jo man nemitīgi kaut kas saplīsa. no šādas darbaudzināšanas nebija nekādas jēgas.
nu tātad ja kāds nav tāds kā jūs - viņam vienkārši galvā kaut kas nav noklikšķējis.
un vēl, kad kāds kārto virtuvi, es parasti jūtu vainas apziņu. arī tas bija lieki, ja tas otrs kārto virtuvi ar labpatiku. nu ķipa tā kā cibā sēž. |
|
|