| prūni karhu |
[16. Dec 2007|20:45] |
atbraucām no laukiem, es izbiksināju bērnu. šī bija nupat palaidusi slapjumiņu, tāpēc noliku lielajā gultā uz dvieļa pliku, lai vēdinās. zem dvieļa paliku maisiņu, ja nu kas. viņa pētīja mantiņu un pārvietoties negrasījās, tāpēc aizgāju paskatīties, kas cibā sarakstīts.
kad nākamreiz paskatījos uz bērnu - nu protams -
viņa bija novēlusies no dvieļa nost un gultas vidū palaidusi pamatīgu brūno lāci!
(mums necaurlaidīgais apakšpalags, tāpēc tas bija tikai smieklīgi.) |
|
|
| mēs vakar redzējām bebru! |
[16. Dec 2007|21:27] |
gājām gar gauju, tur daudz svaigi grauztu koku.
peldvietas pļaviņā piegāju pie gaujas neatceros kāpēc. man mugurā bija jaka oranža kā motorzāģis un es negāju klusu.
un tur viņš sēdēja, zem gāzta koka!
viņš sēdēja ap 10 cm dziļi upē un grauza mizu. laikam viņam bija vienalga, ka pakaļa slapja!
pa laikam viņš piecēlās, pastiepās pie gāztā koka un noplēsa plaukstas (manas) lieluma mizas gabalu, apsēdās un lēni un rūpīgi ēda.
tad viņš iznāca krastā un grauza koku no otras puses, stāvēdams sausumā.
tā mēs ar j vismaz 10 minūtas stāvējām katrs savā eglītes pusē, ap 5 metru attālumā, un skatījāmies.
visbeidzot viņš sāka kasīties un ķemmēt kažoku uz kakla.
tad atmodās man pie rumpja piesietais bērns un iebrēcās. uz mazo ņerkstēšanu bebrs nereaģēja, un tikai kārtīgo brēcienu viņš sadzirdēja, nesteidzīgi iegāja upē un nozuda.
tas laikam bija vecs bebrs, jo aste viņam bija nevis līdzena kā tortes lāpsta, bet robaina kā ozollapa.
dibens viņam bija resns kā morrai
un mati brūni kā mežacūkai. pie galvas gaišāki.
man arī ir tādas krāsas mati.
laikam universālākā maskēšanās krāsa lv apstākļiem. |
|
|