| klusums |
[1. Jan 2009|12:22] |
piesniguša meža vidū apstājos klausīties klusumu
bet nedabūju - kaut kas šņāca ausīs.
nez, vai tā vienmēr bijis, vai galva aizkaļķojusies.
tad vēl, zsvētku pirmsvakarā gājām uz pļavu, sakūrām ugunskuru un cepām desiņas. nolēmām, ka šī turpmāk būs mūsu ģimenes tradīcija.
rosolu mēs netaisījām, un tīšām pagatavojām pavisam normālas vakariņas. tā tradīcija ar 7 vai 11 ēdieniem būs saglabājusies no laikiem, kad cilvēkiem trūka ēdamā. tagad, kad daudzu ļaužu galvenā problēma ir pārēšanās, vajadzētu mainīt tradīcijas.
ne zsvētku, ne vecgada vakarā nevienam nepiezvanīju. biju jau nolēmusi būt apzinīga radiniece, bet zvanāmajam laikam tuvojoties biju jau tik ļoti samiegojusies, ka visi radinieki man bija stipri vienaldzīgi. tēvs piezvanīja. |
|
|
| blusa beikta |
[23. Jan 2008|00:25] |
noķēru un nogalināju blusu
liekas, ka nu pasaule ir kļuvusi labāka, uhh!
bet tas līdz brīdim, kad nāk nākamā blusa |
|
|
| mēs vakar redzējām bebru! |
[16. Dec 2007|21:27] |
gājām gar gauju, tur daudz svaigi grauztu koku.
peldvietas pļaviņā piegāju pie gaujas neatceros kāpēc. man mugurā bija jaka oranža kā motorzāģis un es negāju klusu.
un tur viņš sēdēja, zem gāzta koka!
viņš sēdēja ap 10 cm dziļi upē un grauza mizu. laikam viņam bija vienalga, ka pakaļa slapja!
pa laikam viņš piecēlās, pastiepās pie gāztā koka un noplēsa plaukstas (manas) lieluma mizas gabalu, apsēdās un lēni un rūpīgi ēda.
tad viņš iznāca krastā un grauza koku no otras puses, stāvēdams sausumā.
tā mēs ar j vismaz 10 minūtas stāvējām katrs savā eglītes pusē, ap 5 metru attālumā, un skatījāmies.
visbeidzot viņš sāka kasīties un ķemmēt kažoku uz kakla.
tad atmodās man pie rumpja piesietais bērns un iebrēcās. uz mazo ņerkstēšanu bebrs nereaģēja, un tikai kārtīgo brēcienu viņš sadzirdēja, nesteidzīgi iegāja upē un nozuda.
tas laikam bija vecs bebrs, jo aste viņam bija nevis līdzena kā tortes lāpsta, bet robaina kā ozollapa.
dibens viņam bija resns kā morrai
un mati brūni kā mežacūkai. pie galvas gaišāki.
man arī ir tādas krāsas mati.
laikam universālākā maskēšanās krāsa lv apstākļiem. |
|
|
| dons kihots |
[8. Nov 2007|06:34] |
atcerējos. kaut kam jau esmu stāstījusi.
kāda radiniece skatījās vācu televīzijā "gribu būt miljonārs" turienes versiju.
jautājums: ar ko cīnījās dons kihots?
atbilžu varianti (neatceros precīzi):
ar vējdzirnavām, ar dinhi, ar binhi, ar cinhi.
jaunietis padomā un saka: ar cinhi.
viņam saka, nu vai tiešām tu tā domā. a ja nu ar vējdzirnavām.
viņš saka - bet nu kāda gan jēga cīnīties ar vējdzirnavām. |
|
|
| joga |
[28. Sep 2007|10:06] |
bet vakar vakarā biju uz jogu. pasākumam zināma līdzība ar austrumu vingrošanu, ar kuru nodarbojos agrāk.
piem., pēc pēdas locītavu izvingrināšanas vadītāja saka - "un tagad sajūtiet, kā pa ķermeni plūst prāna". kamēr cigunā tieši tāpat saka - "un tagad sajūtiet, kā pa ķermeni plūst ci".
kad jāveic kāda sūra staipīšanās (un bija sūra, jo esmu stipri tizla kļuvusi), tad vadītāja saka nevis "locītavas bišķi sāp, bet gan jau pāries", bet gan "locītavām ir jauna informācija, un viņas tai pretojas".
tā droši vien visu, kas notiek, var pārtulkot.
piem., nevis mežā pastaigājās vardes, bet - hm, caur vardēm plūda lapkriša prāna, un viņas to iztriepa meža zemsedzē.
kad tā padomā, ja viņas te ietusēja tik tālu no ūdenskrātuvēm, tad sals vēl tik drīz nebūs. |
|
|
| mežā |
[28. Sep 2007|09:56] |
tad vēl es aizvakar biju mežā.
vajadzīgo taciņu bija grūti atrast, jo to klāja lapas.
vējam uzpūšot čaukstēja attālas apses.
gluži kā vēlētāji - it kā vienas lapas čaukstiens neko nedod, bet tomēr katrs dzirdams atsevišķi, nevis veido vienu vienotu čabi.
(bet tas jau sen zināms, ne velti latīņi apsi nosauca par populus.)
tad vēl pa mežu cēli pastaigājās lielas vardes, un viņu soļi sausajās lapās bija dzirdami jūdzēm tālu. (nu vismaz tas dažbrīd bija vienīgais, ko varēja dzirdēt). |
|
|
| olu kults |
[28. Sep 2007|09:52] |
šorīt, kad cepu olu kultu (kults = kultenis, manis izdomāts vārds),
viena šķiņķa šķēlīte pannā starp drāzeņiem cilājās un pulsēja gluži kā sirds.
a citādi nekā jauna. |
|
|
| piektdien pie tirgus redzēju vienu sunīti. |
[9. Jul 2007|17:40] |
sīks, pusotra kaķa lielumā.
viņam vajadzēja apčurāt vienu kiosku.
šim nolūkam viņš nevis vienkārši pacēla kājiņu, bet nostājās uz rociņām, paceļot augšup visu pakaļgalu.
tiešām augstu uzčurāja. |
|
|
| pilnas malas |
[18. Jun 2007|18:04] |
palodzes stūrī sēž maziņš putniņš maziņā ligzdiņā uz mazītiņām brūnām oliņām, tādām kā lazdu rieksti, bet mazākām. viņam ir strīpains ģīmītis.
kad sēdēju pie dīķa, kokā metru aiz manis tusēja divi mazītiņi putniņi melnās frakās un pelēkās vestēs. viņi ik pa laikam iejoza liepas stumbrā, un tad tur sacēlās parastais putnu bērnu ļembasts.
grīšļu cerā man pie kājām kaut kas pārvietodamies pīkstēja. visbeidzot izskrēja kaut kas līdzīgs melnai pelei. īsti saskatīt nevarēja, jo it kā viņš skrēja pa zemes virsu, tomēr visu laiku zem nobirām. laikam cirslītis.
puķu dobē bija iekritusi izlietota ligzda. tā bija izoderēta ar mīkstām vītolu sēklām kā ar vati, apkārt bija bārdas ķērpji (usnejas) un suņa spalvas. meistarīgi.
kaut arī nekā no putniem nejēdzu, sāk likties, ka viņu te visapkārt ir tikpat daudz kā zāles stiebru.
jā, un krūmos zied smaržīgā naktsvijole. cenšoties viņu apostīt nenoturēju līdzsvaru un apgāzos. |
|
|
| tik agru vasaru neatceros. |
[9. Jun 2007|20:37] |
ceļmalās jau zied margrietas un lielziedu vīgriezes. mērsraga pļavās jau zied dzegužpirkstītes (orhidejas tādas). baltās madaras arī daudzviet zied.
bet kolkā vēl nezied, tur viss vēlāk. priekškāpas vētrās atkal noskalotas - pludmale gluda kā futbollaukums, bez neviena smilšu pumpuča vai laksta.
šodien gidēju vienu ekskursiju. viduseiropiešus visvairāk izbrīnīja čūskmēlītes mērsraga pļavās. daži nekad tādas nebija redzējuši, bet zināja. pārējiem katram bija citādi uzskati par to, kur šai sugai jāaug, un par ko tā liecina.
čūskmēlītes izskatās
tā
|
|
|
| atradu otro bebru māju |
[4. Jun 2007|13:39] |
(pirmo es zinu jau sen) par zemūdens ieeju nogāzē liecināja vienīgi krastam perpendikulāra saduļķojuma josla.
sēdēju un sagaidīju skatu, kā gar krastu peld bebru mazulis (žurkas lieluma), dažus metrus no manis, aiz sevis kā lielu asaku vilkdams kosu (laksts tāds). laikam spēlējās.
kad sēdēju pie vakariņu galda, ienāca voldemārs (tas pats, kurš visu laiku saka joptvaimaķ) un stāstīja, ka zivis zvejodams vienu sīko bebru arī nokāvis, bliezis ar airi un iedzinis tīklā un tad aizmirsu kā nozūmējis.
biju jau vakariņas paēdusi. |
|
|
| šorīt sēdēju niedrāja malā un |
[13. Maijs 2007|18:23] |
centos kaut vienu putnu ieraudzīt. bet nekā, viņi taisīja mežonīgu troksni, bet neko no viņiem nevarēja redzēt. kāds ļoti šļakstinājās diezgan tuvu, vien dažas niedres bija priekšā. un tad ar lielu troksni no niedrāja vidus aizlaidās kāds rūsgans putns, tas nebija ūdensputns, drīzāk kāds vanags.
tad pamanīju ūdensmalā man pie kājām lielu, slapju, nekustīgu krupi. viņš kādu laiku vēroja nezin ko ar oranži strīpainu aci, tad sāka lēni noliekt un pagriezt galvu. ar savu noliekto tumšo galvu viņš kaut kā ļoti atgādināja suni!
pēkšņi mutes priekšā parādījās gaišpelēka plāksne un tikpat drīz pazuda. laikam apēda kādu kukaini.
krupis lēni atlieca galvu, apvēroja apkārtni, nekustīgi sēdēja. pēc kāda laika viņš atkal sāka lēni (nevienmērīgi, it kā kakls būtu ierūsējis) noliekt galvu, un atkal atgādināja suni. atkal īsu brīdi nozibēja gaišā plāksne. garumā apmēram centimetru vai pusotru. cik nu mana acs var kaut ko tik ātru piefiksēt. |
|
|
| aizaizaizvakar mazajā dīķī |
[10. Maijs 2007|18:42] |
(skarba atmiņa)
pirms trim nedēļām, vēl pirms lielā sala, daži krupji vai vardes ietriepa dīķīša stūrī lielu piku kaviāra. to tad es katru nedēļas nogali aplūkoju - mazas caurspīdīgas bumbiņas ar nekustīgiem komatiņiem iekšā. pabrīnījos, ka zivis nav apēdušas.
pagājušosvētdien bija ļoti silts laiks.
no rīta nekustīgie komatiņi vēl bija savā vietā, tikai stipri paaugušies.
pēcpusdienā komatiņu kolonijā viss bija citādi. viņi bija izlīduši no savām mājiņām un kā mazas melnas lentītes visi spirinājās pikas vidū. un - ak šausmas! - tika ēsti. viņu barā staipījās vairākas melnas dēles, un tad vēl tur bija tāds briesmīgs garš tārps, garumā un krāsā tā kā pļavas ķirzaka, gandrīz zīmuļa resnumā. plankumains!
līdz vakaram gandrīz visi kurkuļi bija apēsti. |
|
|
| igaunijas notikumi tv |
[2. Maijs 2007|10:08] |
vairākas dienas biju oflainā, bet gribēju padalīties ar veciem novērojumiem tv.
kad skatās pāķu ziņās (panorāmā) igaunijas notikumus, tad tur rāda padebila paskata urlas, kas plosās, demolē, laupa. un patīkama izskata igauņus, kas nosoda bronzas kareivi un šo plosīšanos.
kad skatās krievu ziņas (neatceros kādas, un laikam neskatījos no sākuma),
rāda labi organizētus jauniešus, kas vienotā rindā cīnās ar policiju,
rāda, kā policija sit jauniešus, kā bradā pa viņu ķermeņiem,
rāda patīkama izskata puišus ar asiņainām brūcēm galvā,
rāda patīkama izskata krievus un krieviski runājošus igauņus, kas nosoda kareivja pārvietošanu.
tik vienkārši, breinvašot cilvēkus.
pēc tam vairs neesmu ziņas skatījusies. |
|
|
| ādažu poligons |
[19. Apr 2007|09:10] |
vakar biju ādažu poligonā. tur ir ļoti smuki, visādi virsāji un smiltāji un tamlīdzīgi. puķītes jau ziedēja. tikai nevarējām visu apskatīt, jo pie ceļiem, kas veda uz lielo klajumu, sēdēja raibi tērpti vīri, kurināja ugunskurus, cepa desiņas un mīlīgi teica, ka tālāk nedrīkst iet, jo var atšaut kājas. notika mācības, un diezgan netālu tiešām skanēja gan atsevišķi šāvieni, gan ložmetēju kārtas. taču skuķis, kas bija kopā ar mani, skaidri zināja, kur ir šautuves, un ka tās vispār ir apvilktas ar lenti, lai kāda ogotājtante neiemaldās. paganījāmies turpat pie ceļa, piebrauca citi smaidīgi zēni un teica, lai neejot tur. nu dikti patīkami zēni. vispār tur tai poligonā laikam ir ļoti daudz zēnu, dabas resurss tāds. |
|
|
| krupji |
[16. Apr 2007|09:06] |
turpinājums par notikumiem valmieras apkaimē
uz meža ceļiem, pļaviņās un gravās visur sastopami krupji.
tie ir citādi nekā vasarā. dizgan dzeltenīgi kā pērnā zāle un noliesējuši, it kā āda būtu dažus izmērus par lielu. diezgan mierīgi - tos var mierīgi papaijāt, un viņi nekur nemūk.
viņi no visām pusēm dodas tikai un vienīgi uz lielo dīķi.
tur viņi baigi kniebsies!
brīžiem jau atskan mērens kurkstienu koris, kā atbalss pār kalnu grēdām. |
|
|
| apgāzās vāze |
[12. Apr 2007|11:42] |
pirmdien man uzdāvināja puķes, vakar es nebiju darbā, šorīt atnāku, vāzi kāds apgāzis vai tā apgāzusies pati,
man uz galda memoriālās papīru kaudzes, visādi papīri tagad krokaini brūni, visādi raksti brūni,
labi ka vēl svarīgā eiropas vēstule bija plēves kabatiņā iekšā.
zem klavieres nežuvusi peļķe, galds uzburbis un smird.
nu nafig vispār dāvināt puķes, viņas tik un tā pēc dažām dienām nosprākst.
starp citu, es pēc iespējas puķes nedāvinu, labāk kādu vīnogu ķekaru pasniedzu.
tagad varētu pa kluso sākt gāzt puķes uz kolē;gu galdiem. lai viņi nonāk pie tādas pašas atziņas.
tāpat kā repše vienreiz gandrīz nodedzināja banku ar adventes vainagu, un pēc tam vairs nekādās sev tuvās iestādēs adventes vainagus ar svecēm nepieļāva. |
|
|
| žūpas ar deķīti |
[2. Apr 2007|10:04] |
aizvakar vakarā gāju pa mežu pastaigāties
(gaujas nacparks).
apsteidzu divus vīriņus, kas gāja uz mežu ar vatēto segu,
no vienas puses zaļi sarkanu, no otras pelēku.
kad es nogriezos uz dīķa pussalu un tur sēdēju un skatījos pīles, dzirdēju viņu balsis skanam no apmēram tās vietas, kur ceļam lielajā vētrā pārkritis bērzs.
laikam sievas no mājām izdzinušas, un šiem jāiet dzert uz mežu.
(pudeles droši vien nesavāks.)
tas kaut kā ir daudz interesantāks novērojums nekā pīļu uzvedība un mizgraužu apstrādātie koki, kuru mežā ir stipri daudz.
tad vēl centos uzrakt savu puķu dobi.
tas bija jādara stipri slepus, citādi mājas vīrieši vai nu lasīja morāli vai pat ņēma nost dakšu. bet tomēr man izdevās :):) |
|
|
| pasts |
[28. Mar 2007|10:39] |
ikreiz, kad man jāiet uz pastu, atceros kādus 3 gadus vecu gadījumu.
man bija vairākas dažāda lieluma un svara vēstules, un nebija sajēgas, cik daudz marku tādām jālīmē. pastā iegāju no rīta pa ceļam uz darbu, lūdzu pastniecei tās nosūtīt.
aiz lodziņa sēdēja tāda diezgan plata tante. viņa naski nosvēra vēstules, noplēsa markas un tikpat naski tās aplaizīja un sāka līmēt.
pamanījusi manu izbrīnīto skatienu viņa pasmaidīja un svarīgi teica: pirmie bro'kasti!
(vārdā bro'kasti uzsvars ir uz 2. zilbes) |
|
|
| zoses Svētes pļavās |
[26. Mar 2007|10:40] |
paklīda ziņa, ka palieņu pļavās pie Svētes upes grīvas novērojams milzīgs caurceļojošu zosu bars, kuru aplūrēt savukārt dodas milzīgi putnistu bari.
noskaidroju, kur tas ir, un sestdienas rītā arī mēs privāti devāmies turp. nolikām mašīnu vietā, kur beidzās labais ceļš un sākās sliktais.
patiešām, ceļa kreisajā pusē visādi gulbji, viena gaigala arī norēgojās. labajā pusē pļavā tālumā tādi kā kurmju rakumi. ieskatoties - tur tup zosis, vismaz kādas 800.
pati parastākā suga.
gaiss pilns ar cīruļu brēkām.
binoklī redzamas ne tikai zosis. lauka otrajā pusē krūmos putnu vērotāji krāmē uz statīviem kruto optiku un tamlīdzīgi. viņiem ir brūnizaļi maskēšanās tērpi (bet man jaka pūpolbalta).
tā kā zosis diezgan patālu, nolēmām paieties pa dambi putniem tuvāk, lai labāk apblenztu. un tad kādā brīdī visas zosis pacēlās spārnos. un lidoja prom. viņu bija tik daudz, ka pa gabalu izskatījās kā milzīgs odu mākonis vasarā. pilna debess. pa vidu kā knišļi kaut kādi mazputniņi.
lasījāmies prom, kamēr kāds ar kruto optiku nav mani pazinis. ka neizslēdz vēl no ornitologu biedrības :):)
a vispār tāda labi padarīta darba apziņa mazliet :):) |
|
|