mazmurkšķim sācies jautājumu periods. kam tas ir, kas man to iedeva. ja es par jautāto saku, ka nezinu, mm vienmēr saka "es gan zinu".

laukos. garām brauc mašīna.

- kas tur brauc?

- kaimiņi. es nezinu, kā viņus sauc.

- es gan zinu, kā viņus sauc!

- kā tad viņus sauc?

- (seko neskaidrs burtojums)

- kas tur brauc?

- es nezinu, kā tos cilvēkus sauc.

- es gan zinu, kā tos cilvēkus sauc!

- kā tad viņus sauc?

- kaimiņi!

ārā klaigā kāds putns.

- kas tur ir?

- putns. es nezinu, kā to putnu sauc.

- es gan zinu, kā to putnu sauc!

- kā tad viņu sauc?

- papagailis!

pagājušovasar es biju mm no bildēm samācījusi visādus putnus un puķes. labi zināja. tagad viss aizmirsies, un mm melno dzilnu nosauca par tukānu. multenēs bieži ir tukāns.

- vai tie ir mani sieriņi?

no rīta stāstu, ka naktī redzēju zibeni.

- nē! nē, mamma! es vienīgā redzēju zibeni!

(ne nu redzēja, nekā. es redzēju, jo naktī cēlos barot Ansi. mm no savas gultas nevarēja redzēt.)

mm gandrīz katram teikumam galā pieliek tādus vārdus kā gandrīz, laikam, varbūt. tas, protams, ir mans spogulis - mēdzu runāt tādā nepārliecinātā formā. mm atšifrējis pa savam, un lieto šos vārdus ar nozīmi "pilnīgi noteikti". savu runas veidu mainīju jau pirms pusgada, bet spogulis vēl nav mainījies.

un jau vairāk kā pusgadu mm darina pagātni, liekot galā "īja". sākumā bija ēdīja utt, tagad jau mazāk. nesen apkampa man kāju un teica "es tevi apspiedīju". (nepareizos vārdus lieku aiz auss, bet neatkārtoju.)

- kad man bija seši gadi,, es braucu ar divriteni.

nez vai tas ir par iepriekšējo dzīvi, jo mm teica arī "Ralfam es  uzdāvināju lidmašīnu, ko var salikt" (to teica nedēļu pirms Ralfa dzimšanas dienas).

========== ============

3 dienas pagājušās nedēļas nogalē mums bija raibas. laukos daudz viesu, kopā sanāca ap 15 ļaužu, ieskaitot Laimu un ōmiņu. es pārsvarā noņēmos ar Ansi un ļāvu labajām tantēm izpausties. pamazām ar izbrīnu manīju, ka mm uzņem apgriezienus ņiķīgumā. un kā nu ne - tiklīdz mm bļaudama nokrīt gar zemi, vismaz 3 tantes ir klāt un cenšas izdibināt, ko tad šai vajadzētu. ja ea par kaut ko saku, ka to nevar, divas mīļas balsis iesaucas, nu kāpēc gan ne! svētdienas brokastīs, piemēram, bija vismaz 10 ēdieni, ieskaitot viltoto zaķi, 3 veidu mušļus, 7 veidu sierus un tā tālāk. mm iepīkstējās, ka gribētu vārītu olu, un ōmiš to tūlīt uzvārīja. mm pat drusku pagaršoja.

trešajā dienā (bijām ciemos tai pašā Ralfa dzimšanas dienā, tikai es un mm) novēroju, ka mans diezgan advancētais bērns sāk izskatīties tāds kā garīgi atpalicis. sakarīgi parunāt nemāk, gandrīz visu laiku ņerkst, kaut ko tā kā grib, pateikt neko nevar, tikai vaiksta dusmīgas grimases un gaida, kad es izdomāšu, ko viņai vajag, un skriešu visos virzienos vienlaicīgi. kad kaut ko prasa bērnam, šis atstiepj apakšžokli un apakšlūpu un naturāli rāda zobus. ej nu saproti.

re, ko ar cilvi var izdarīt daži mīloši cilvēki.

par laimi, no pasākuma nācās aizbraukt pirms tā beigām. kas zina, par ko mm būtu pārvērties vēl pēc 2 tādām dienām. mājās mm turpināja iesākto, bļāva ik pa brīdim un par katru nieku vai vispār bez iemesla. pat izmēģināja tādu paņēmienu kā bļaušana ar ieskrējienu. ja es nereaģēju uz to, kā mm bļauj uz grīdas, tad viņa iegāja blakus istabā un tad ieskrēja manā istabā, ar blīkšķi nokrita uz grīdas un atsāka bļaušanu. tad es padomāju, mm jau nesaprot, kas ar muteri noticis, kāpēc nav kā bija. izvedu pārrunas, paskaidroju, kas un kāpēc. un mm bez lielas dresūras atkal kļuva par agrāko bērnu. zobu rādīšana vairs nav bijusi.