paturpinot  shelly  stāstu par tantiņām, kas paliek atmiņā.

pirms dažām dienām bērnu rotaļlaukumā. vecmāmiņa nu tipiskā, tipiskais vecmāmiņu matu sprogojums, brūnas drēbes, pietūkušas kājas zemās platās iešļūcenēs, smaga gaita un saliekta mugura. tūska, radikulīts un tā tālāk. rotaļlaukumā reti tādas var sastapt, laikam jau nevar tik tālu aiziet.
puikām varēja būt 4 un 6 gadi. no skata nav nekādi dauzoņas, drīzāk jau topošie intelbeņķi.

lielais puika uzrāpjas uz tur tādas rāpšanās ietaises. nevis rātni rāpjas lejā kā visi, bet nolec no pašas augšas. vecmāmiņa komentē: pareizi noleci, uz saliektiem celīšiem (normāla vecmāmiņa teiktu nelec, sasitīsies, būs sāpīgi, ai kā es nobijos, man slikti ar sirdi, turi man rociņu, iesim fiksi mājās).  mazais puika šūpojas uz augstajām šūpolēm tik jautri, ka nokrīt un aizripo. vecmāmiņa smīkņādama saka - redzēju, redzēju! tad viņa mazajam prasīja, kā sauc koku, zem kura viņa sēž (kļava). puika nezināja. tad viņa prasīja, pēc kā izskatās lapas. visu sarunu nedzirdēju, bet puika stāstīja, ka lapas izskatās pēc sikspārņa.

ja vēl viņu satikšu, pavaicāšu, vai viņa tiešām tāda ir, vai tikai ļoti cenšas.