| svinēšanas centieni |
[21. Dec 2009|14:27] |
mēs ar lauleni vispār esam murkšķi un savas dzimšanas un vārda dienas pie izdevības nesvinam. dzimšanas diena man augustā, un tad vispār vairākkārt izdevās uz vairākām dienām nozust mežā kādu haltūru sakarā, un pamazām visi jau aizmirsa, ka man tāda dzimšanas diena ir, un vārda dienas mēs ģimenē vispār nekad nesvinējām, tā ka apsveicieni šajā dienā mani parasti pārsteidz un izbrīna, jo pati to datumu nemaz droši neatceros. vairākkārt man ir izdevies paslēpties jāņos, jaungadā, ziemassvētkos, vienai ļaužu grupai pasakot, ka esmu pie otras ļaužu grupas, un otrādi. kaut kā laulenis no manis ir pārņēmis šo netikumu. vecajos laikos viņš svinēja dzimenes un aicināja draugus, bet tagad izvairās kā nu māk. kaut gan es piedāvājos apzinīgi gatavot kaut kādus ēdienus un tamlīdzīgi. pēdējos zsvētkus sagaidījām dziļos laukos bez viesiem, dzimšanas dienas arī kaut kā atrunājam. pēdējo dzimšanas dienu atrados laukos nezonā. tā kā man piezvanīt vēl kaut kā varēja, bet parunāt nevarēja, tad kārtības labad izslēdzu telefonu.
mums abiem arī ir nesajēgšana par dāvanām, un uz jautājumu "ko tev dāvināt" allaž atbildam "neko". tad nu ilgi prātojam, ko otram varētu uzdāvināt. es ilgi domāju un neko nevaru izdomāt, un viņš tāpat, un tā daudzas reizes. es vēl neesmu izdomājusi, ko man vajadzētu uz zsvētkiem dāvināt. uz dzimšanas dienu arī nevarēju izdomāt, un tad laulenis nopirka manam datoram kaut kādu svarīgu bleķi, ko es nemaz nesaprotu, kā to sauc. vai ka tik ne visu datora galveno daļu - bleķa kasti. kaut kādas dzimšanas dienas vai zsvētki mums ir palikuši parādā neapdāvināti, bet vairs neatceros, kuram kas. nevajadzīgas lietas arī nedāvinām, un kaut kā dzīvojam bez ekstrām, tā ka nevajag man ne briljanta auskarus, ne smaržas, derētu vien jauna mugursoma, kuru jau vairākus gadus valkāju stipri saplīsušu, bet veikalos nav tādu, kā gribu (esmu susuriņš - bikses veikalā nav pietiekami vecas un nav pieņēmušas manu formu). un dārgās puķes man žēl, jo viņas mirst.
kaut kur izlasīju, ka tas nav uz labu. ka šitā uzvedas ļaudis ar mazvērtības kompleksiem. kas uzskata, ka viņi nav tā vērti un cienīgi, lai citi viņus sveiktu un apdāvinātu. un tad nu sāku domāt - nebūtu labi, ja mazmurkšķis no mums šito mantotu. teicu kvēlu runu, ka turpmāk mēs svinēsim visus galvenos svētkus, neatkarīgi no ciemiņiem. ka mēs kaut kā forši atzīmēsim, ka mēs esam, ka mēs esam viens otram, un ka gaviļnieku visādi atzīmēsim un cildināsim, par to, ka viņš ir.
aizvakar bija pirmais mēģinājums - mazmurkšķa vārda diena, bez viesiem. bet nu nemākam, nemākam mēs. ja ir viesi, tad vismaz ir saņemšanās uz konkrētu stundu. ceremonijas un rituāli, smalki ēdieni, galda runas un tosti. varētu jau tāpat mājās kaut ko gardu uzēst un dāvanu pasniegt. a tāds divgadnieks vēl nesaprot pārēšanās šarmu. tāds ja starp ēdienreizēm kaut ko uznašķē, tad oficiālajā ēdienreizē neēd vispār neko. kuņģītis mazs kā kastanis. priekšpusdienā ļāvu mm saēsties mandarīnus, no kā viņai piemetās šķidrs vēders. turklāt viņa kategoriski atteicās ģērbties un pa māju staigāja tikai pidžamas krekliņā. manu gardo ēdienu (ķirbja biezzupu ar vistu) viņa vismaz ēda un prasīja vēl. varbūt ij labi, ka pliku dibenu visu dienu staigāja, jo tad caureju kārtīgi izvietoja podā, nevis triepa drēbēs (ar sekojošu iešanu vannā pēc katra purkšķiena, un mātes īgņošanos). pēcpusdienā ar varu un viltu apģērbām un iedevām dāvanu. spēlīti - magnētiskas zivis, ko var ķert ar magnētisku makšķeri. izrādījās forša. sīce tā aizrāvās ar spēli, ka ielaida biksēs un nācās iet vannā un pārģērbties. tad viņa paprasīja multeni un aizmiga man klēpī.
nu tā mēs mēģinājām svinēt. laikam tomēr jāaicina visos svētkos viesi, lai tie mūs aiz aukliņām parausta.
ps
a kad tā padomā, multenes varbūt ir vienīgā šmiga, ko tāds mazmurkšķis var atļauties. tās nelimitē kuņģīša izmērs. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}