viņa sākusi spēlēt iedomātas darbības, piem., dzert no tukša trauciņa vai salikt priekšmetus un saukt to par kūku.

nu jau kādu nedēļu viņa pretojas ģērbšanai, sašļūkot uz zemes kā bezkaulu cālis.

kopš 2 dienām viņa reizēm sataisa ļoti priecīgu seju un sāk mani plūkt aiz matiem. ja saku "nedari tā, man sāp", tad priecīgi plūc atkal. (cenšos risināt, saņemot aiz rokas un stāstot.)

aizvakar, kad apostīju bikšdibenu (likās, ka tur būs kaut kas liels, bet nebija) viņa sacīja "mākonīts" (tā mēs lielie mēdzam sacīt).

šodien pieklocējusi pamperu viņa priecīgi paziņoja "lejkanna", jo zināja, ka pēc nomazgāšanas varēs vannā ar to spēlēties.

viņa vēl aizvien par zināmo apģērba gabalu saka "pupuļītis", kaut gan neesmu šo vārdu lietojusi kopš gadu mijas, un saku pareizo vārdu.

viņa var nosaukt brūnu, melnu un zaļu, bet citas krāsas jauc.

vārds "zilonis" ir apmēram pusgada laikā izgājis šādas stadijas: zī -> ziuļa -> ziuļins -> ziuļinis -> ziuļins. Pilnīgi žēl, ka tik skaists vārds iet aizmirstībā.

vakar spogulī uz sevi viņa sacīja "kaista" (skaista), bet šodien pie mana "tu esi mana mīļā sirsniņa" viņa piebilda "pincese".