un tu sēdi darbā, tev vēl ir 6 stundas līdz darbadienas beigām, tev vēl ir 4 dienas līdz darba nedēļas beigām, tev vēl ir 2 nedēļas līdz mēneša beigām, tev vēl ir 2 mēneši līdz šī darba beigām, nekas nav zināms, muļķības, nekādu beigu nebūs
valdi asaras savā bezspēcībā, jo ir tik ļoti sevis žēl, tu nevari, nevari dot, nepieprasot maksu, visam ir sava cena, ko tu neapzinies, bet kāds tevī tik labi zina to cenu, un uzskaita, uzskaita, tu aizmirsti un dod, bet viņš skaita. un pieprasa, kad vairs nevari noturēties.
valdi asaras savā bezspēcībā, jo ir tik ļoti sevis žēl, tu nevari, nevari dot, nepieprasot maksu, visam ir sava cena, ko tu neapzinies, bet kāds tevī tik labi zina to cenu, un uzskaita, uzskaita, tu aizmirsti un dod, bet viņš skaita. un pieprasa, kad vairs nevari noturēties.
atliek urbināt degunu un blenzt monitorā, kamēr sāk sāpēt acis, un gaidīt, gaidīt to atbildi, to vēstuli, kas visu saliks pa plauktiņiem, kura tā arī nekad nepienāks, gaidīt, kamēr es pats visu salikšu pa plauktiņiem, bet trūkst precedenta, lai noticētu
gara spēka nav.
iesaku taisīt akmensdārzu. rittīgi var sagruzīties.