![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Oi, cik dažādi viedokļi var būt vidusskolā maz cilātā jautājumā par vajadzības izteiksmi (http://klab.lv/community/pajautaa/7710
Šī štelle vispār latviešu valodā ir pamatīga inovācija un atkāpe no klasiskā "teikuma priekšmets nominatīvā, izteicējs saskaņojas personā un skaitlī ar teik. pr., papildinātājs akuzatīvā". Te mums ne ta ergatīvā, ne ta vēl kāda konstrukcija, pieliekot verbam priekšā "jā". Sanāk vajadzības izteiksme "jādara, jādzied, jāēd". Un visu skaisto sistēmu nojauc.
Pirmkārt, jau ar to, ka tai formāli klāt prasās/kasās kopula "(ir) jādara, (ir) jāēd, (ir) jādzied". Te jau pirmais juceklis - kas tad ir izteicējs, ja pēkšņi pazūd viegli atpazīstamais verbs "būt"?
Otrkārt, tāpēc, ka tai prasās klāt datīvs, kaut kāds somugrisms nudien - "man jāēd, Jānim jādara, tautai jādzied". Un vēl trakāk, objekts pēkšņi nominatīvā - "man jāēd putra", un te jau var novērot pirmās svārstīgās atkāpes, kas griežas ausī iluminētajiem ("*man jāēd putru").
Nākamais tracis ir par to, kas tad īsti te ir subjekts, kas objekts. It kā es ēdu putru, tātad es ēdējs, putra cietējs, un kādēļ gan lai apņēmībā, ka man jāapēd tā putra, nebūtu tieši tāpat? No otras puses, putra taču ir nominatīvā, un tīri sintaktiski konfuzē mūs kā teikuma priekšmets. Putra ir darītājs, un darbība ir mana apņemšanās apēst. Tomēr aģents esmu es, vai ne?
Vēl viens juceklis rodas tīri morfoloģiski - vai šī vajadzības izteiksme īsti lokās skaitlī un personā? "man/tev/viņam/mums/jums/viņiem (ir) jādara"? Kur "būt" nemaz nesaskaņojas ar faktisko teikuma priekšmetu, bet gan formālo? Vai tomēr tā ir atsevišķa singulāra darbības vārda forma, kas iziet ārpus izteiksmju kategorijas? Tāpat atkāpe nolieguma veidošanā - pārējās izteiksmēs un laikos "nedarītu, nedziedāšu", un te - aplauziens "nav jādzied" ("*ir jānedzied, nējādzied, nēdzied"?), un pēkšņi mums tā kopula ir svarīga.
Šī štelle vispār latviešu valodā ir pamatīga inovācija un atkāpe no klasiskā "teikuma priekšmets nominatīvā, izteicējs saskaņojas personā un skaitlī ar teik. pr., papildinātājs akuzatīvā". Te mums ne ta ergatīvā, ne ta vēl kāda konstrukcija, pieliekot verbam priekšā "jā". Sanāk vajadzības izteiksme "jādara, jādzied, jāēd". Un visu skaisto sistēmu nojauc.
Pirmkārt, jau ar to, ka tai formāli klāt prasās/kasās kopula "(ir) jādara, (ir) jāēd, (ir) jādzied". Te jau pirmais juceklis - kas tad ir izteicējs, ja pēkšņi pazūd viegli atpazīstamais verbs "būt"?
Otrkārt, tāpēc, ka tai prasās klāt datīvs, kaut kāds somugrisms nudien - "man jāēd, Jānim jādara, tautai jādzied". Un vēl trakāk, objekts pēkšņi nominatīvā - "man jāēd putra", un te jau var novērot pirmās svārstīgās atkāpes, kas griežas ausī iluminētajiem ("*man jāēd putru").
Nākamais tracis ir par to, kas tad īsti te ir subjekts, kas objekts. It kā es ēdu putru, tātad es ēdējs, putra cietējs, un kādēļ gan lai apņēmībā, ka man jāapēd tā putra, nebūtu tieši tāpat? No otras puses, putra taču ir nominatīvā, un tīri sintaktiski konfuzē mūs kā teikuma priekšmets. Putra ir darītājs, un darbība ir mana apņemšanās apēst. Tomēr aģents esmu es, vai ne?
Vēl viens juceklis rodas tīri morfoloģiski - vai šī vajadzības izteiksme īsti lokās skaitlī un personā? "man/tev/viņam/mums/jums/viņiem (ir) jādara"? Kur "būt" nemaz nesaskaņojas ar faktisko teikuma priekšmetu, bet gan formālo? Vai tomēr tā ir atsevišķa singulāra darbības vārda forma, kas iziet ārpus izteiksmju kategorijas? Tāpat atkāpe nolieguma veidošanā - pārējās izteiksmēs un laikos "nedarītu, nedziedāšu", un te - aplauziens "nav jādzied" ("*ir jānedzied, nējādzied, nēdzied"?), un pēkšņi mums tā kopula ir svarīga.
Iespējams, ka citās valodās subjekts darbojas līdzīgi indoeiropiešu valodām. Tas nebūtu nekas pārsteidzošs, bet man ir aizdomas, ka daudzos gadījumos tas varētu būt pievilkts aiz ausīm, līdzīgi kā ar latviešu debitīvu.
Mēs pat nezinām vai teikuma locekļi reāli eksistē runātāja valodas orgāna shēmās vai arī tā ir tikai valodnieku abstrakcija, kurai ir maz sakara ar tiem principiem, kā mēs veidojam valodu.
Es uzskatu, ka gramatikas vispār nav, tā ir tikai mūsu formalizēšanas metode. Gramatika vismaz matemātiskā izpratnē ir pavisam strikta - tai būtu jāapraksta visi iespējamie teikumi, pat teksti kādā valodā, un jāļauj izvērtēt, kas ir pareizs, un kas nav. Bet pats uzstādījums jau par pareizumu manuprāt ir diezgan apšaubāms. Tomēr tas ir matemātisks, līdz ar to skaitļojams traktējums. Es tieši ar valodas skaitļošanu esmu nodarbojies pēdējos piecus gadus, tāpēc šo to zinu, bet citādi esmu neglābjams diletants-entuziasts, un diskusijās ar Tevi te baidos pateikt kādu banalitāti vai aplamību. Tomēr man ir interesanti, ka Tu padalies ar saviem spriedumiem. Neticu valodas skaitļojamībai, taču tās interesantumam un noderīgumam gan.
Vienīgi nāksies nedaudz iznīcināt tavus sapņus un pateikt, ka šobrīd Šapiro teorija valodniecībā ir diezgan novecojusi, un šobrīd tiek uzskatīts, ka valodas ietekme uz domāšanu ir diezgan minimāla. Kaut kādā ziņā domāšanu ietekmē itin viss – klimats, vide, kultūra, tātad arī valoda, bet tās ietekme ir diezgan maz novērojama. Pētījumi ar krāsu uztveri parāda, ka varētu būt nedaudz asāka redze uz krāsām, kuru nosaukumi ir valodā (kā krievu sinij un goluboi). Bet tikai nedaudz, ka diez vai varam runāt par kritiskām domāšanas atšķirībām. To var izskaidrot arī ar lielāku pieredzi šo krāsu lietošanā, līdzīgi kā autovadītājs spēs labāk pamanīt dažādas ceļazīmes, kuras kājāmgājējs nemaz "neredz".
Tagad visi metušies apskaut Čomska universālo gramatiku, bet šķiet, ka arī tas varētu būt liels ziepju burbulis. Lielākā problēma ir identificēt kaut vienu šīs gramatikas elementu (kam nav obligāti jābūt reālas valodas gramatiskajam elementam).
Vai valodas gramatika ir konsistenta un pietiekami spēcīga, lai aprakstītu veselo skaitļu aritmētiku? Ja ir, tad saanāk, ka ir teikumi, kas ir patiesi, bet nav gramatiski aprakstāmas (izvedami no aksiomām), un attiecīgi, nav arī computējami.