![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Izgāju ziemas gaisā un pēkšņi kaut ko būtisku sapratu par sevi. Nemaz nebija jāpaiet 30 gadiem.
Varbūt tas vakardienas stāsts BBC par trim puikām laivā okeānā, varbūt Heijerdāla stāsti, varbūt vairāk kā gadu augošā sev neizskaidrotā neapmierinātība ar sevi, savu darbu un dzīvesveidu, bet tikko sniegā radās skaidrība. Mani visvairāk fascinē un dzen uz priekšu, kā lai saka, lietu, vietu un procesu poēzija. Space poetry, iedomāšanās vissīkākajās detaļās kādu Apollo misiju vai kādas zondes nosēšanos uz Marsa, tālu galaktiku gaisma, kur mums šķietami vienā punktā ir apvienota nekad neizšķetināma informācija par miljoniem pasauļu, vai atziņa, ka jebkurš atoms aiz ūdeņraža, kurš ir mums visapkārt - monētā, puķupodā, asfaltā, mūsu ādā, jebkas - ir radies kādas zvaigznes sprādzienā, mēs visi esam sablīvēti kosmiskie putekļi. Es kaifoju no šīm domām.
Tas, kas man kļuva skaidrs, ir - es mūžīgi palikšu tāds puika, sapņotājs un romantiķis. Līdz šim tas varbūt brīžiem šķita defekts, kas no sevis jāizaudzina, jāiemācās taču strādāt utt., bet patiesībā taču ir tieši otrādi. Es nemaz negribu to mainīt. Mani vienmēr fascinēs sen nestaigātas takas un neatklātas vai aizmirstas vietas. Vai kā Griškovecam - darbs kādā tālā polārajā stacijā vienam pašam vien. Par ja formāli takas ir izstaigātas, man taču tās vismaz ir neatklātas. Un tam visam klāt man ir tehnisks un analītisks prāts. Es vēl neesmu atradis nodarbošanos, kas sniegtu man visu šo kaifu, bet šķiet, ka man būtu jādodas tādās kā misijās, vislabāk vienam vai ar cilvēkiem, kam ir tāda pati aizrautība. Turklāt virtuālās misijas, ar kurām sanāk nodarboties IT nozarē, lai cik aizraujoši būtu, mani ir nogurdinājuši un arī uz veselību diez ko labu iespaidu neatstāj. Tagad tikai jāsaprot, kas būtu šāds darbs, kurā nepieciešams tehnisks prāts, bet kurā ir visa šī romantika un mistika. Es nemaz nezinu, kur šādu darbu meklēt.
Varbūt tas vakardienas stāsts BBC par trim puikām laivā okeānā, varbūt Heijerdāla stāsti, varbūt vairāk kā gadu augošā sev neizskaidrotā neapmierinātība ar sevi, savu darbu un dzīvesveidu, bet tikko sniegā radās skaidrība. Mani visvairāk fascinē un dzen uz priekšu, kā lai saka, lietu, vietu un procesu poēzija. Space poetry, iedomāšanās vissīkākajās detaļās kādu Apollo misiju vai kādas zondes nosēšanos uz Marsa, tālu galaktiku gaisma, kur mums šķietami vienā punktā ir apvienota nekad neizšķetināma informācija par miljoniem pasauļu, vai atziņa, ka jebkurš atoms aiz ūdeņraža, kurš ir mums visapkārt - monētā, puķupodā, asfaltā, mūsu ādā, jebkas - ir radies kādas zvaigznes sprādzienā, mēs visi esam sablīvēti kosmiskie putekļi. Es kaifoju no šīm domām.
Tas, kas man kļuva skaidrs, ir - es mūžīgi palikšu tāds puika, sapņotājs un romantiķis. Līdz šim tas varbūt brīžiem šķita defekts, kas no sevis jāizaudzina, jāiemācās taču strādāt utt., bet patiesībā taču ir tieši otrādi. Es nemaz negribu to mainīt. Mani vienmēr fascinēs sen nestaigātas takas un neatklātas vai aizmirstas vietas. Vai kā Griškovecam - darbs kādā tālā polārajā stacijā vienam pašam vien. Par ja formāli takas ir izstaigātas, man taču tās vismaz ir neatklātas. Un tam visam klāt man ir tehnisks un analītisks prāts. Es vēl neesmu atradis nodarbošanos, kas sniegtu man visu šo kaifu, bet šķiet, ka man būtu jādodas tādās kā misijās, vislabāk vienam vai ar cilvēkiem, kam ir tāda pati aizrautība. Turklāt virtuālās misijas, ar kurām sanāk nodarboties IT nozarē, lai cik aizraujoši būtu, mani ir nogurdinājuši un arī uz veselību diez ko labu iespaidu neatstāj. Tagad tikai jāsaprot, kas būtu šāds darbs, kurā nepieciešams tehnisks prāts, bet kurā ir visa šī romantika un mistika. Es nemaz nezinu, kur šādu darbu meklēt.