man nav kanāla, kur likt savu prieku un likt savas skumjas. šķiet, vienīgā loma, kas mani mierinātu, būtu nakts dīdžejs kādā klusā raidījumā klusā radiostacijā. es ļautu sevi mīlēt attālināti un bez vajadzības atklāties, un visas dziesmas spēlētu kādai viņai, kura nemaz neeksistē
- viipsnasenatpakaļ, swh pa naktīm strādāja viens dīdžejs (sasodīts, neatceros vairs viņa vārdu), kam mēdzu piezvanīt skumjās naktīs, un tad visu nakti pļāpāt (izņemot tos brīžus, kad viņam bija jānopūšas ēterā)
- kemunejā (neko citu nevaru pateikt)
- viipsnaturjau nauko teikt, jā.