Kemune

māju kā tāds duraks ar tiem sarkanajiem karodziņiem, nu māju, nosūtu pa sakaru kanālu mīlestību, NU UN? saprotu, kā vadīt lidmašīnu, kā būvē raķetes, kā strādā dators līdz pašiem sīkumiem, varu uzbūvēt māju, ja man dotu laiku un resursus, varu atrisināt diferenciālvienādojumus, to sistēmas, ar vairākiem nezināmajiem, nu labi, tik labi vairs nevaru, bet zinu, kur atsvaidzināt intuīciju, NU UN? taču vienu es nevaru - atrisināt vienādojumu ar vienu nezināmo - Viņu

skaisti, vai ne? nu, aizkustinoši vismaz. bet es negribu to, man tas ir tā noriebies, visu tekstualizēt, visu verbalizēt, uzreiz steigt nepazaudēt domu, pieķerties pie īsziņas un apgrūtināt kādu, parasti vienu, kuru esmu izvēlējies kā savu rūpju un mīlestības objektu. nevienam to nevajag. kāpēc nevar to visu pa īstam, lai nav jāsaka, lai nav jāmoka, lai bļin manas rūpes ir vajadzīgas un lai viss ir kā pie cilvēkiem, ar pilnīgi normālu sadzīves blīvumu
bet iemīlēties laikam principā nevar laimīgi, vai ne

un es gribu uzbūvēt māju un izaudzināt dēlu un meitu arī

tagad varat smieties

un es tiešām gribu uz polāro staciju, varbūt kaut kur Aļaskā, un lai man būtu jābrauc ar laivu, tas man patīk, katru dienu kaut kur jābrauc, jāurbj ālinģi, tas man arī patīk, un tikai lai ir maza iespēja ikdienu uzlabot ar nenozīmīgiem (nu, vismaz tiem, kas paliktu Šeit) sīkumiem, kaut kādiem izgudrojumiem, tas man patiktu gan, un galvenais - pietiktu

pilsēta besī

stulbākais, ka rīt tā atgriezīsies, nu ja ne rīt, tad parīt točna. cerība atgriezīsies