Kemune

kemune

28.1.06 21:58

skaisti, vai ne? nu, aizkustinoši vismaz. bet es negribu to, man tas ir tā noriebies, visu tekstualizēt, visu verbalizēt, uzreiz steigt nepazaudēt domu, pieķerties pie īsziņas un apgrūtināt kādu, parasti vienu, kuru esmu izvēlējies kā savu rūpju un mīlestības objektu. nevienam to nevajag. kāpēc nevar to visu pa īstam, lai nav jāsaka, lai nav jāmoka, lai bļin manas rūpes ir vajadzīgas un lai viss ir kā pie cilvēkiem, ar pilnīgi normālu sadzīves blīvumu
bet iemīlēties laikam principā nevar laimīgi, vai ne

• 5 raksta
• ir doma

• skuka

  29.1.06 00:25

  

  var

  • Atbildēt

• tunak_tunak_tun

  29.1.06 12:34

  

  tieši tā! un kā vēl var, bet pa vidu,jā, pa vidu visas tās nelaimīgās mīlestības

  • Atbildēt

• dejavu

  30.1.06 10:00

  

  Iemīlēties var tikai un vienīgi laimīgi.
  Tā nelaime no kā cita.
  No ego parasti.

  • Atbildēt
  • Diskusija

  • kemune

    30.1.06 10:13

    

    tātad ģimene un sadzīve vispār ir tikai priekš mūkiem

    • Atbildēt
    • Iepriekšējais
    • Diskusija

    • dejavu

      30.1.06 11:36

      

      Mūkiem pēc definīcijas nevar būt ģimenes.
      Jogiem gan salīdzinoši nesen tika atļauts nepametot ģimeni nodoties garīgiem meklējumiem, bet mūks tomēr ir mūks tikai tad, kad bez ģimenes.
      
      Nevajag jau uzreiz pilnībā nokaut ego (kas visbiežāk neizdodas vienas dzīves laikā), lai apzinātos, kas ir nelaimīguma cēlonis. Man(uprāt) cēlonis nekad nav iemīlēšanās, bet gan ego nespēja kaut ko sagremot.
      
      Vakar, piemēram, es jutos briesmīgi slikti no tā, ka mans ego nekādi nespēj sagremot to, ka es neesmu supermens, kas var paveikt nezin cik lietas vienlaicīgi, kuras visas ļoti gribās paveikt.
      
      Bet es jau vispār nezinu, ko nozīmē patiesas ilgas pēc ģimenes.
      
      

      • Atbildēt
      • Iepriekšējais