Kemune

a moš pasakiet kaut ko sliktu arī par mani

vakar stāstīju viņai, cik ļoti esmu iemīlējies. labi, lai nejauktu jums galvas, apzīmēsim viņu, kurai es stāstīju, ar P, bet Viņu, kurā esmu iemīlējies, ar Q. drīzāk gan tā - stāstot par Q, P tik ļoti sajūsminājās par mani, ka man nekas cits neatlika, kā vēl vairāk noticēt (un varbūt beidzot tā īsteni un pilnībā), ka tik tiešām ar mani ir cauri un esmu iemīlējies Q. šķita jau, ka P pat varbūt tajā brīdī ir vairāk iemīlējusies, tik ļoti viņa pārdzīvoja ar mani. un tas taču dara kaunu, ka P varētu pat uz brīdi iemīlēties Q vairāk nekā es, galu galā es taču to visu sāku. bija taču skaidrs, ka P pēc ciemošanās pie manis tūlīt atgriezīsies savā dzīvē, bet es palikšu tāpat kā iepriekš, tāds saldi sērīgs un vienās mokās, tātad kam gan vēl būt iemīlējušamies Q, ja ne man. un nu patiesi, stāstot to jums, sapratu, ka tā arī ir.

jā, man pēdējās dienās kāds piespēlēja Griškovecu, nu kāds, kurš neko nezina. man vismaz tā liekas.

es jums te viņu labprāt pacitētu, bet stulbi taču, Ilmārs jau lasīja fragmentu un vispār taču ir izdots latviski. un stulbi arī būtu citēt, nevaru saprast, kur ir tā robeža starp to, kā jūtos, un cik ļoti identificējos ar grāmatu

jūtos tāds kā neievainojams, neuzveicams. labi zinu, ka pats sevi tādu esmu iecēlis. pats zinu savu ahileja papēdi, zinu, kur tas ir. tikai pats sevi varu ievainot.
un vēl, ir viena no laimīgajām dienām manā mūžā, jo kā cilvēks var nebūt laimīgs, ja viņš ir iegādājies sev jaunu segu, nu, tā stingri ņemot, pirmo segu. un viņam ir divi spilveni un viņš gaida Viņu.

un vēl kaut kā dīvaini, sāku lasīt Griškovecu krieviski, un vakar vakarā pirmo reizi man uz ielas kāds vīrs piedāvāja iedzert šņabi, lai sasildītos. pusnaktī gāju mājās, šis pārgāja pār ielu manā virzienā, nepaspēju ne sabīties, ai, nu vispār es klabināju Viņai īsziņu, biju citā pasaulē, bet neko, šis saka - vai nav holodno, baigais aukstums taču. nē nu puisis uz gadiem divdesmit astoņiem, tāds drusku vecāks par parastajiem mordobojiem. un velk ārā no azotes lielo, nu litrīgo vismaz, tādu resnu, nezinu pat, kā viņš tādu tur iedabūjis, pudeli. teicu - očeņ oceņivaju, no ņe pju, i mņe tut ņe daļeko iģķi. šis saka - poņaķen razgovor vai kaut kā tikpat forši noteica, un tad jau tūlīt bija viņa poģjezds klāt un šis pazuda durvīs.