Kemune

un vēl kaut kā dīvaini, sāku lasīt Griškovecu krieviski, un vakar vakarā pirmo reizi man uz ielas kāds vīrs piedāvāja iedzert šņabi, lai sasildītos. pusnaktī gāju mājās, šis pārgāja pār ielu manā virzienā, nepaspēju ne sabīties, ai, nu vispār es klabināju Viņai īsziņu, biju citā pasaulē, bet neko, šis saka - vai nav holodno, baigais aukstums taču. nē nu puisis uz gadiem divdesmit astoņiem, tāds drusku vecāks par parastajiem mordobojiem. un velk ārā no azotes lielo, nu litrīgo vismaz, tādu resnu, nezinu pat, kā viņš tādu tur iedabūjis, pudeli. teicu - očeņ oceņivaju, no ņe pju, i mņe tut ņe daļeko iģķi. šis saka - poņaķen razgovor vai kaut kā tikpat forši noteica, un tad jau tūlīt bija viņa poģjezds klāt un šis pazuda durvīs.