Kemune

vakar stāstīju viņai, cik ļoti esmu iemīlējies. labi, lai nejauktu jums galvas, apzīmēsim viņu, kurai es stāstīju, ar P, bet Viņu, kurā esmu iemīlējies, ar Q. drīzāk gan tā - stāstot par Q, P tik ļoti sajūsminājās par mani, ka man nekas cits neatlika, kā vēl vairāk noticēt (un varbūt beidzot tā īsteni un pilnībā), ka tik tiešām ar mani ir cauri un esmu iemīlējies Q. šķita jau, ka P pat varbūt tajā brīdī ir vairāk iemīlējusies, tik ļoti viņa pārdzīvoja ar mani. un tas taču dara kaunu, ka P varētu pat uz brīdi iemīlēties Q vairāk nekā es, galu galā es taču to visu sāku. bija taču skaidrs, ka P pēc ciemošanās pie manis tūlīt atgriezīsies savā dzīvē, bet es palikšu tāpat kā iepriekš, tāds saldi sērīgs un vienās mokās, tātad kam gan vēl būt iemīlējušamies Q, ja ne man. un nu patiesi, stāstot to jums, sapratu, ka tā arī ir.

jā, man pēdējās dienās kāds piespēlēja Griškovecu, nu kāds, kurš neko nezina. man vismaz tā liekas.