kas meklē, nemaz neko neatrod, jo ir akls, tāda sajūta, mīlīši. aizbēgu no skaistu meiteņu pārpildītas zāles. tur kaut kur, iespējams, ir viņa, tā meitene, ar kuru varētu būt kopā laimīgs, bet tu jau nezini, kura, jo meklē, meklē. atgriezos pie aizkrautās palodzes, pusizslaucītās grīdas, neapmaksātā rēķina, grūti rūcošā ledusskapja, ingvera, kurš dīgst, bet kuram nenopērku podiņu, pa ceļam nogāju gar banku, kur jau mēnesi vajadzētu izņemt atjaunoto karti, nospļāvos, ka tā strādā tikai līdz pieciem, kā es no pārdaugavas darba laikā possibly varētu tur nonākt, nesaprotu. un pats lielākais jautājums, kāpēc lai es to darītu. ieaugu. man ir tuvas attiecības ar sūnām
marinanolaid savai laimei latiņu zemāk
kemunelabāk iedod kādu latiņu
kemuneman šķiet, nekas nevar būt nelaimīgāks par tiem cilvēkiem vecrīgā, kas uz kaļķu ielas ir apkārti ar striptīza reklāmu plakātiem
kemunea tu saproti, man jau pofig par grīdu un ingveru, nu patiešām, un miskasti, bet kaut kur iekšā gribas to visu kādam sakārtot
marinatad sakārto sev. beigu beigās vismaz 80 procenti tāpaat dzīvo vieni, lai arī ar kādu kopā.nez kāpēc mēs tik dabiski visas savas cerības būvējam uz šiem 20 procentiem.
kemuneto kādi zinātnieki atkal atklājuši?
marinanu nē, bet vismaz man apkārt ir tādas tendences.
sava__istabaturies, gājputniņ!
jā, šitā
siltavietastarp citu, atradīsi, kad pārstāsi meklēt
kemunejājā, uz šitādiem padomiem visi gudri :)