gluži kā baltajam bebram jāpadalās, ka redzu sapņos visas bijušās un arī nebijušās, un nesaprotu, no kurienes tāda kinematogrāfija. protams, ka viņas man sapnī čukst mājienus un spēlējas. nebijušām prototipus nevaru atrast, kāpēc tieši tādas, bet spilgti atceros dažas. bail, ka ieraudzīšu kādā meitenē uz ielas vienu no tiem sapņu tēliem, un tad vairs nevaldīšu pār sevi
dikti smeldzīgi
bet es nesapratu par to, ko tu tagad negribi, kas tas ir, par vecaam sajuutaam negribi? to arii nevajag
man patīk, ka tā var uzrakstīt un izdarīt, ka tā var arī īstenībā, ne tikai sapnī un iedomās.