Man riebj dzīvot. Vairāku gadu laikā es prieku un varbūt laimi esmu pieredzējis īsos laika periodos, visbiežāk vasarā. Tad es jūtos laimīgs, pasaule šķiet samērā laba vieta, viss ir kārtībā, es esmu pašpārliecināts, dzīvoju sapni.
Pēdējā laikā domas, kas vēl pirms kāda laika šķita kas neiedomājams un stulbs, šķiet arvien reālāks. Man riebj dzīvot. Katra diena sūkā. Laikam tomēr man ir depresija. Man riebj to atzīt. Es jūtos vainīgs, kad smaidu, es neko nespēju vairs izbaudīt, man ir nulle pašpārliecinātība, mani neinteresē, ko nesīs nākotne. Es negribu studēt, es negribu ballēties un negribu gulšnāt gultā, es negribu dabūt darbu, dzīvot patstāvīgi vai iegādāties pirmo mašīnu, es negribu uzsākt jaunas attiecības. Negribu
Labākais - šis nav nekas jauns. Kā jau teicu, šis ir kaut kas, kas ir ar mani jau vairākus gadus un šobrīd es to izjūtu atkal, bet vēl koncentrētāk. Šķiet, ka ar katru gadu kļūst arvien sliktāk. Nedēļām ilgi es domāju - kā būtu, ja es iekļūtu kādā satiksmes negadījumā vai ietu iepirkties un tiktu nodurts maka dēļ. Par jebko, kas mani nogalinātu un pataisītu to par negadījumu, tādā veidā atvieglojot sāpes tiem, kam es rūpu.
Vienīgais iemesls, kādēļ vēl neesmu pārdozējis savas miegazāles, kas tāpat neliek man gulēt ir - es sajūtos vainīgs, iedomājoties par to, kā justos mani tuvinieki. Esmu lasījis neskaitāmus stāstus par ģimenes locekļiem un draugiem, kas labi pazina kādu, kas veica pašnāvību un tie visi ir ļoti šausmīgi. Es ienīstu to cilvēku, kas liktu jebkuram no maniem ģimenes locekļiem vai draugiem tā justies, lai arī tas būtu es, kas to darītu. Iemesls, kādēļ esmu dzīvs un rakstu šo mēslu ir jo es vēlos justies labāk. Jo es nevēlos likt saviem apkārtējiem just tās emocionālās sāpes, ar kurām būs jādzīvo neskaitāmus gadus.
Neesmu ieinteresēts darīt šo visu, lai atkal justos laimīgs. Ja godīgi, nemaz neticu, ka tas ir iespējams tādā mērā kā bija kādreiz. Vai es uzskatu, ka var palikt labāk, ja dzīvošu? Jā. Vai es ticu cilvēkiem, kas saka, ka tie ir laimīgi, ka nebeidza eksistēt un tagad dzīvo laimīgas dzīves? Jā. Problēma ir tajā, ka man ir vienalga. Es nevēlos iet cauri nekādai rehabilitācijai un terapijai vairākus gadus, būt par lieku nastu saviem apkārtējiem. Psihoterapija man nepalīdzēja. Neuzskatu par vajadzīgu sēdēt tajā krēslā un atbildēt uz viņas rutīnas jautājumiem, pēc tam cenšoties no manām atbildēm izanalizēt kaut ko mistisku. Nevarēju sagaidīt, kad beidzot varēšu kādam pastāstīt to, cik jobani viss ir palicis, bet tas viss nav tā, kā šķiet.
Šis nav kā lauzta kāja, kurai uzliek ģipsi un pēc mēneša tā jau ir sadzijusi. Es pat nezinu, vai šim ir atrisinājums. Pēc visiem gadiem man beidzot ir apnicis to meklēt. Es nezinu, kāpēc es rakstu šo mēsla tekstu, labāk beigšu tagad.
high