22

Tikai nezinu, kam vairs ticēt un uz ko vairs cerēt. Ir pagājis tik ilgs laiks un es saprotu, ka man nav nevienam nekā ko dot. Es turos pie pagātnes, pie šīs nerimstoši asiņojošās stigmas un nezinu, ar ko to apsiet, kā to apārstēt, lai vairs neasiņo. Saprotu, ka vienu dienu tā izasiņos visu manu būtību un es palikšu tukšs.

Uzbūvēšu tik augstu sienu, ka gaisma neiespīdēs manā pasaulē. Tik platu ka nekas tai netiks cauri un tik noturīgu ka pats aiz tās būšu iesprūdis un aizmirsts. Šis šķiet smieklīgi pēc Trampa ievēlēšanas.

Es gribu normālu dzīvi, ārpus šīm četrām sienām, ārpus manas komforta zonas. Tikai kā lai to sasniedz? Kur lai atrod ticību rītdienai, lai tā nav vis mistiska zeme, par kuru ik vakaru bažīties, bet gan droša vieta, pēc kuras tiekties? 

 Kad beidzot izgudros laika mašīnu, lai varu ceļot atpakaļ laikā, atpakaļ pie zaļākas zāles un zilākām debesīm (klišeja) un, lai pēc tam varētu sajukt prātā no vairākām dimensijām? Lai gan tā nebūtu tik laba ideja, ņemot vērā to, ka tas bija tas pats laiks, kad noslīcināju jahtu, noviltoju mātes, skolotājas parakstu un nekāpu speciāli skolas autobusā, lai pēc tam bez nekāda loģiska iemesla ietu uz skolu kājām caur dziļo sniegu. Laikā, kad ziema vēl bija ziema, nevis pavēss bez-lapu periods ar lietu un periodisku sniegu, kas pēc pusstundas ir pārvērties šļurā.