ke

Mana strauji nākošā Dzimšanas diena liek pirmo reizi mūžā rakstiski aktualizēt tādu satraucošu tēmu kā stulbās dāvanas (politnekorekts, bet nu ļoti atbilstošs apzīmējums).
Neskatoties uz to, ka esmu pilngadīga, un vismaz viens augstāko izglītību apliecinošs dokuments man jau ir kabatā (precīzāk- zilā mapītē kopā ar no žurnāliem izgrieztiem kleitu attēliem),joprojām ar patiesu interesi gaidu to savu tīri fizioloģisko reakciju, kas parādās, pakojot vaļā dāvanas. Atšķirība tikai tā, ka bērnībā gaidīju tādus patīkamus prieka viļņus, kas pārņem ķermeni, kad tiec pie kaut kā dzīvībai absoūti nepieciešama (piemēram, trešās lelles bārbijas, devītā rotaļu sunīša, utt.). Tagad, kad esmu apaugusi ar nelielu skepses kārtiņu, šādus prieka viļņus piedzīvoju galvenokārt profesionālo uzvaru brīžos un ak, ko tur liegties, naktīs, kad aizmiegu simpātisku personu apskāvienos. Toties, saiņojot vaļā dāvanas, tagad gaidu pārsteiguma viļņus par to, cik tālu dāvinātājs šoreiz būs gājis savā stul...atvainojiet, nepiemērotībā.( Rakstītais nekādā gadījumā neattiecas uz maniem tuvākajiem draugiem!)

Var jau teikt, ka esmu ļoti sekla un pārsātināta meitene, ja vispār veltu savu domu laiku šādam tematam - galu galā pasaulē taču ir tik daudz traģisku lietu (Kambodžā bērni mirst badā, pastiprinās globālā sasilšana, Latviju Eiroparlamentā joprojām pārstāv Tatjana Ždanoka, Krēslas sērijas grāmatas lasa bērni ar vēl nenobriedušu literāro gaumi). Nepareizi- tieši pēc tā, ka mani satrauc nejēdzīgo dāvanu jautājums, var spriest, ka esmu ļoti zaļi domājoša, ar izcilām empātijas spējām apveltīta un kārtību mīloša meitene. Pamatojums? Lūdzu:
1) cilvēks par šīm lietām ir izdevis naudu. Naudu, ko būtu varējis- labākajā gadījumā- ziedot klaiņojošu dzīvnieku patversmei!!! Vai- sliktākajā gadījumā- nopirkt ko pašam sen kārotu- tas arī mani darītu krietni vien laimīgāku!
2) šis cilvēks ir tērējis arī savu laiku. Laiku, ko būtu varējis izmantot, iesējot uz palodzes spinātus, vai vienkārši pastaigājoties pa kādu skaistu vietu, piem., parku vai kurpju veikalu.
3) ražojot šīs lietas, ir iztērēti resursi, un radīts piesārņojums.
4) šī lieta aizņem telpu, un pati par sevi ir atkritums, kas rada piesārņojumu- morālu un arī fizisku. Kāda mana drauga vecāki, kuri spēcīgi aizraujas ar indiešu kultūru, reiz teica, ka nepiemērotas dāvanas atņem enerģiju, tāpēc pēc iespējas ātrāk no tām jāatbrīvojas. Kas arī ir nepatīkami, jo man jātērē laiks un enerģija, lai to izdarītu.
5) man nepatīk izlikties un tēlot ( reālajā dzīvē! Es šobrīd nerunāju par fantāzijām!), tāpēc brīži, kad jāizveido "vai, cik esmu priecīga seja!!!" ir diezgan mokoši.
Ar šiem argumentiem pilnībā pietiek, un es noņemu no saviem pleciem vainas apziņu par "seklumu un pārsātinātību".
Lai saprastu, par ko es īsti runāju, lūk manu nejēdzīgāko dāvanu TOP5:
1) Deivida Bekhema biogrāfija!(Tie, kuri mani labi pazīst nevar vien beigt par šo faktu sajūsmināties.)Autors- brālēns.
2)dāvanu komplekts, kura sastāvā bija: nesmuki stringi ( stringus nevalkāju vispār, kur nu vēl nesmukus. Fui!), milzīga melna lakādas josta ar ziedu rakstu un spīdīgu sprādzi (šausmas!) un zeķes ar kaut kādiem sirmiem onkuļiem (varbūt tie bija domāti Ziemassvētku vecīši), kas man bija par mazu. autors- krustmāte.
3)Sarkanā rāmītī ievietots prezervatīvs un uzraksts "Nepieciešamības gadījumā izsist stiklu"(šo dāvanu pat nevēlos komentēt!). Autors- pavirši paziņas.
4) Saliekams aitas modelis ( neiespējami noslaucīt putekļus). Autors- ex mīļotais vīrietis.
5) Liels (man patīk mazi) dabīgās čūskādas (esmu veģetāriete) naudas maks. Autors- jau atkal izcēlās mans brālēns.
Topā nemaz nav pieminētas neskaitāmās Ķīnā ražotās eņģeļu figūriņas, viss par horoskopu tēmu, nekur liekamie interjera aksesuāri un cita nejēdzīgo dāvanu klasika.

Mana mamma saka, ka es vienkārši esmu ļoti izvēlīga persona, kam reti kas vispār patīk.Un iespējams, esmu vienīgā ar šādu sāpi. Nebūt ne! Īsta nejēdzīgo dāvanu parāde bija manas draudzenes rīkotā balle " krievu vakars". Lielākā daļa viesu bija ģērbušies kā tie, ko ikdienā mēdzam dēvēt par "jaunajiem krieviem" un "urlām". Sākumā ļoti brīnījos, kur mana draudzene, kas studē kultūras teoriju, ir dabūjusi krekliņu, uz kura ar fliteriem izšūts "Dior", bet liela Šostakoviča un Čaikovska cienītāja- topiņu "Fantasy. Britney Spears". Mans brālēns (ne jau tas dāvinātājs, bet cits) bija pamanījies uzvilkt pat veselas 2 savas mātes dāvanas. Apokalipse tika sasniegta, kad kamatrilleris parādīja savu rozā "maiciņu" ar "D&G"- protams, dāvana!
Īstenībā, ja es tajā vakarā būtu spējusi pretoties kārdinājumam izskatīties kā 19.gs beigu kurtizāne kādā Sanktpēterburgas šķērsielā, bez problēmām varētu sameklēt apģērbu maisā, kur glabāju savas krustmātes dāvinājumus.

Reiz lasīju, ka nekārtība= nepareizās lietas nepareizajās vietās. Tāpēc tas, ko parasti daru - cenšos atrast šīm mantām labus saimniekus. Piem., Sēlpils pagasta bibliotēka ir ļoti laimīga par savu jauno eksponātu (D.B. biogrāfija), divas identiskas krūzītes ar zivtiņām aiznesu uz darbu ( tur visi trauki ātri plīst), un man ir ļoti paveicies, ka ir draudzene, kas kolekcionē eņģelīšus. joprojām nav izdevies atrast saimniekus tam prezervatīvam. Ja kādam ir vēlēšanās, piesakieties!

Pirms apmēram mēneša ar teju pārlaimīgu spiedzienu uztvēru Toma piedāvājumu doties uz Merilina Mensona koncertu. Nākamo šādas pašas kvalitātes spiedzienu raidīju, kad Jānis mani uzaicināja pievienoties viņam uz operu, baudīt Kristīni Opolais Violetas Valerī lomā.
Mana audiālā sajūsma manāmi noplaka, kad uzzināju, ka ( kā jau tas neparasti bieži dzīvē notiek)abi vilinošie pasākumi paredzēti vienā datumā. Sajūsma gan noplaka tikai uz īsu brīdi, lai mostos atkal ar jaunu sparu, kad iedomājos, cik eleganti varētu būt (ņemot vērā to, ka klasiskās operas sākas septiņos, bet klasiskie mensoni varētu sākties ap deviņiem)pasūtīt taksi pie baltā nama un ,tērptai pievilcīgā kleitā un augstpapēžu zābaciņos, ar nelielu dāmisku nokavēšanos ierasties arēnā, raisot uz sevi neizpratnes pilnus klasisko fanu skatienus.
Kā jau īstai dāmai pieklājas biju jau 3 nedēļas iepriekš izplānojusi savu 15. novembra garderobi, kad mani vienlaicīgi apbēdināja un reizē arī iepriecināja gan Toms, gan Jānis. Toms ar to, ka pats netiek uz koncertu ( slikti), bet abi ielūgumi paliek man( labi). Jānis ar to, ka Traviata sākas trijos, tātad nav iemesla izrādīties ar vakarkleitu Mensona koncertā (slikti), bet būs laiks pārģērbties par pārāko gotu (labi).

Abi pasākumi izvērtās pietiekami spilgti, lai neierakstītos "kārtējais kultūras notikums manā dzīvē" kategorijā.
Traviata bija brīnišķīga. Biju jau redzējusi šo iestudējumu ar Sonoru Vaici galvenajā lomā, bet, riskējot izklausīties ļoti pretencioza, piekrītu Jānim, ka starpība ir jūtama. Arī vizuāli šoreiz stāsts atstāja lielāku patiesas kaisles iespaidu ( varbūt tas ir Opolais krūšu dēļ?!).
Tikai nesaprotu, kas mūsu operai ir par fetišu uz baltiem ģeometriskiem dīvāniņiem! Vēl viena izrāde ar tādu, un es nekautrēšos runāt par slēptām reklāmām vai daudz vienkāršāk- idejas izsmēlušu scenogrāfu!

Paspēju arī ieturēt fantastiskas vakariņas ar Jāni.
Mājās lielā steigā nomainīju pelēko zīda kleitiņu no 1968. gada uz melno likras no 2004. Pilnam efektam pievienoju melnas acis, dzelkšņu kaklarotu un ,protams, protams, tīkliņzeķes.
Patīkami bija tas, ka arēnā iesoļojām precīzi reizē ar veco mīļo Merilinu.
Nolēmu pasākumu izbaudīt pilnībā, tāpēc nepukstēju par milzīga, publiska dzimumakta cienīgo grūstīšanos un Mensona acīmredzamo pagurumu un ideju trūkumu uz skatuves. Tā vietā dziedāju līdzi, lēkāju un iedomājos, cik forši , ja man būtu tāds vecākais brālis ( tieši to es mēdzu iedomāties, kad man bija kādi 16 gadi).
Koncerta lielākais mīnuss bija tas, ka tā laikā nesatikām nevienu paziņu, kam abas ar Sandru varētu palepoties ar savu pārlaimīga lesbiešu-gotu pāra izskatu. Domāju, ka citiem varētu patiesi skaust mūsu saderība.

Lūk tāda patīkama svētdiena!Paldies Tomam, Jānim, Sandrai, Kristīnei, Merlinam, Neiburgam.

Ja kāds ļoti grib zināt, kas tad īsti vinnēja Opolais vai Mensons, tad laikam jau jāsaka, ka Opolais, bet tikai tāpēc, ka ir 2009. nevis 2001. gads.

Katram cilvēkam reiz pienāk brīdis, kad viņam kā pa pieri iesit doma, ka dzīve ir pārāk īsa, lai brīvprātīgi atrastos totāli nejēdzīgās situācijās. Man šis brīdis bija plkst.pusvienos naktī manas skolas salidojuma neoficiālajā daļā kaut kur starp cosmopolitan kokteili un uzmācīgu exskolasbiedru. Nolēmu nepaļauties uz Laimu, Kārtu un Dēklu,bet ņēmu likteni savās rokās un izsaucu taksi, lai evakuētos.
Vienos ierados pie Sandras. Jo, lai nakts morālā vērtība paceltos no dzīlēm, man akūti bija nepieciešams parunāt ar kādu gudru cilvēku.
Un šeit stāstā iesaistās čemodāns!
Es to ieraudzīju pagalmā pie mājas, kurā dzīvo Sandra.Tas noskumis gulēja pie miskastēm starp tukšām konservu kārbām, vecām avīzēm un citām atkritumu klišejām. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatienu!Jau pirmajā mirklī man tapa skaidrs, ka tas pievienosies manam retro čemodānu sociumam.
Problēma slēpās tur, ka tas bija ciet. Es to mēģināju attaisīt ar mīlestību, tad ar aizkaitinājumu, tad ar dusmām un visbeidzot ar histēriju, bet čemodāns palika noslēgts kā aizvainots vīrietis. Aizslēgts un bez man pieejamas atslēgas.
Tad čemodānu mēģināja attaisīt Sandra ( starp citu-cilvēks ar gandrīz fiziķa izglītību!)-arī viņai tas neizdevās.
Pie manis finansiālās darīšanās ienāca mana dzīvokļa saimniece. Arī viņai es palūdzu- hei, varbūt jūs varat pamēģināt attaisīt manu jauno čemodānu. Ar visu savu 70 gadus ilgo dzīves pieredzi čemodāna noslēpumu viņa neatklāja.
Vēl es gribu piebilst, ka audiāli bija jaušams, ka tur kaut kam ir jābūt. Pēc grabēšanas frekvences tas varēja būt viss- amplitūdā no Cara Nikolaja kauliem līdz sakaltušām zeķēm vai miniatūram spridzeklim. Tāpēc man bija bail to nest istabā. Atstāju kāpņu telpā.
Pēc trīs dienām un nu jau kādu 5 dažādu vecuma sieviešu pūliņiem atvērt noslēpumaino čemodānu, nolēmu atlaušanas lietu uzticēt profesionālim. Nobriedu šķirties no 10 ls un aiznesu to uz savu iecienīto apavu labošanas darbnīcu.
Tur bija diezgan daudz cilvēku- 2 meistari plus ģimene ar mazu bērnu.
Biju ļoti apburoša, smaidīju, noliku uz letes čemodānu un lepnā balsī paziņoju, ka atradu čemodānu, ka tas ir aizslēgts, man nav atslēgas, vajag to uzlauzt, bet nav ne jausmas, kas tur ir iekšā. Tāpēc, lai cienījamais meistara kungs nenobīstas, ja nu tur gadījumā ir līķis vai narkotiku maisiņi.
Meistars (apm. 40 gadus vecs, būdīgas miesasbūves vīrietis (tagad sekos vēl viena klišeja
) tērpts džinsu kombinzonā) sataisīja ļoti nopietnu, profesionāli norūpējušos seju. Viņš paņēma čemodānu rokās un.....vienkārši attaisīja. Nevis atlauza, nevis atmūķēja, bet vienkārši sekundes laikā attaisīja.
Čemodānā bija 9 tukšas alus pudeles.
Tajā brīdī jutu, ka pat klātesošais zīdainis par mani smejas.
Nosarku, bet saņēmos, pateicu paldies un ar nenormāli pārliecinošu sejas izteiksmi izgāju ārā.
Burtiski skrēju uz sava pagalma izgāztuvi lai no šī kauna traipa(alus pudelēm) atbrīvotos. Attaisīju miskastei vāku un... konstatēju, ka čemodāna vāks atkal ir neglābjami ciet.
Lija lietus,vējš purināja koku lapas, es stāvēju pie atkritumu konteineriem ar lielu čemodānu un histēriski smējos.

Man patīk mans darbs un vecmāmiņas. Mans darbs man patīk, jo regulāri sanāk nonākt neparastās situācijās un komunicēt ar neparastiem cilvēkiem. Vecmāmiņas man patīk, jo viņās ir daudz mīlestības, bet maz politkorektuma.
Tāpēc vakar bija diezgan ideāls vakars, jo es biju darbā un tur bija arī viena vecmāmiņa( protams, ne mana, jo mana ir mirusi pirms 15 gadiem. Tā bija pilnīgi svešas meitenes vecmāmiņa). Vecmāmiņa bija citādi pilnīgi parasta 72 gadus veca kundze, bet ļoti neparastu viņu darīja tas, ka ,atrodoties vienā telpā ar trim nepazīstamiem cilvēkiem, šī dāma sāka stāstīt lekciju par drošu seksu- citēju- To taču agrāk zināja pilnīgi visi. Es garantēju, milzīga bauda ir abiem un nevar palikt stāvoklī. Tad, kad mīlējoties jūt, ka abi gatavojas beigt,sievietei vajag ātri apgriezties otrādi un pēdējās frikcijas jāveic anāli. Vienlaikus ar roku vajag stimulēt klitoru. Liela bauda un nekādu problēmu.- citāta beigas. Lietotais vārdu krājums un frāzes tiešām bija tieši tādas. Problēma bija tikai situācijas sociālajā neērtumā.Proti, es tiešām nevēlējos neko tādu dzirdēt, turklāt man nebija ne jausmas, kāda varētu būt adekvāta inteliģenta cilvēka reakcija uz šo pamācību. Tāpēc darīju to, ko visticamāk darītu 97% cilvēku, esot šādā situācijā, proti- smaidīju un māju ar galvu.
Īpatnēja šī vecmāmiņa bija arī tāpēc, ka konsekventi nelietoja nekādus pierastos vārdus vīriešu dzimuma apzīmēšanai (nu tādus kā- zēni, puiši, vīri, utt.). Tā vietā visi pretējā dzimuma pārstāvji bija vai nu mērgļi, vai ērgļi:
Mērgļi= tie muļķi, kas pamet sievietes un ir gļēvuļi. Jēgas no viņiem nav nekādas.
Ērgļi= bravūrīgi un iedomīgi muļķi. Jēga ir stipri minimāla.
Lūk tāda vecmāmiņa!
Pārdomas raisa apstāklis, ka ir tāds uzskats, ka veci cilvēki ir viedi, un viņi runā,lielas patiesības. Es tomēr ceru, ka šoreiz tā nav. Un tā nav, jo tā nav, jo tā nevar būt nekad, jo es tomēr gribu būt optimiste un domāt par puikām visu to labāko!

Un tagad nodarbošos ar kurināšanu.

P.S. Tikai vakar es uzzināju, kas ir frikcijas.

Vakar biju ciemos biju pie savas bijušās klases biedrenes, kurai ir jauns ( 1,5g.)bērns. Pieļauju iespēju, ka ar to mūsu vecās ( 18g.) attiecības beigsies, jo pilnīgi iespējams, ka mana vakardienas uzvedība/tās trūkums viņai (un arī pārējām exklasesbiedrenēm) likās pilnīgi nepieņemama. Mans galvenais grēks- es nepavadīju vakaru sajūsminoties par viņas atvasi. tiku praktiski lifeshamed! Nu,ko lai dara, ja tādi procesi kā- makaronu sviešana pret sienu, kaķa vilkšana aiz astes, televizora pults stiepšana prom no klubkrēsla, automašīnas atslēgu sūkāšana un skraidīšana apkārt ar pliku peni- man izraisītu neviltotu interesi tikai tad, ja to darītu kāda pilnīgi nobriedusi un inteliģenta persona, piemēram, js vai ej!!!!! Turklāt- es pilnīgi nesaprotu, kāpēc manai mazsajūsmai bija jāpievērš tik liela vērība un jāpaceļ sarunu temats "kāpēc ke nepatīk bērni" ? Kas ir pilnīgi garām, jo man pret bērniem nav pilnīgi nekādu iebildumu ( mans darbs taču vistiešākajā veidā ir saistīts ar viņiem), es tikai nespēju rast prieku tajās ucicuci darbībās.
Drīzāk jau jāapvainojas būtu man, jo mans vakardienas milzīgais akadēmiskais sasniegums- mana pētījuma publikācija jaunajos RSU zinātniskajos rakstos- neizsauca ne uz pusi tik lielu sajūsmu šo dāmu vidū.
Vakars nebija pilnībā izgāzies, jo, kamēr bariņš meiteņu aizgrābtas pavadīju laiku ar "burvīgāko bērnu pasaulē", es atradu kādu savam intelektam atbilstošāku sarunu biedru- "pasaulē burvīgākā bērna" vecmāmiņu, ar kuru pārspriedām korupciju, godīgumu un kulināriju.
Spēcīgākais pasākuma kauna brīdis bija manas exklasesbiedrenes paziņojums, ka viņas diena sastāv no (šī būs mazliet saīsināta versija) darba un bērnkopības un (citēju) man nav laika tādām (intonācija- bērnišķīgām/muļķīgām) nodarbēm kā lasīt Gēti vai Dostajevski. !!!Varat, protams, iedomāties, ko es šobrīd lasu!!!!
Ko es visvairāk nesaprotu- vai tiešām zelta uzvedības grāmatā ir ierakstīts, ka visiem ciemiņiem ir pienākums uķināties ar saimnieku bērniem, un šī punkta nepildīšana ir neaudzinātau cilvēku pazīme?!
Tomēr šorīt man ir liels lepnums par sevi, jo varbūt es aizbraucu no pasākuma kā lecīga dīvaine, bet vismaz neko netēloju.