ke

Pirms apmēram mēneša ar teju pārlaimīgu spiedzienu uztvēru Toma piedāvājumu doties uz Merilina Mensona koncertu. Nākamo šādas pašas kvalitātes spiedzienu raidīju, kad Jānis mani uzaicināja pievienoties viņam uz operu, baudīt Kristīni Opolais Violetas Valerī lomā.
Mana audiālā sajūsma manāmi noplaka, kad uzzināju, ka ( kā jau tas neparasti bieži dzīvē notiek)abi vilinošie pasākumi paredzēti vienā datumā. Sajūsma gan noplaka tikai uz īsu brīdi, lai mostos atkal ar jaunu sparu, kad iedomājos, cik eleganti varētu būt (ņemot vērā to, ka klasiskās operas sākas septiņos, bet klasiskie mensoni varētu sākties ap deviņiem)pasūtīt taksi pie baltā nama un ,tērptai pievilcīgā kleitā un augstpapēžu zābaciņos, ar nelielu dāmisku nokavēšanos ierasties arēnā, raisot uz sevi neizpratnes pilnus klasisko fanu skatienus.
Kā jau īstai dāmai pieklājas biju jau 3 nedēļas iepriekš izplānojusi savu 15. novembra garderobi, kad mani vienlaicīgi apbēdināja un reizē arī iepriecināja gan Toms, gan Jānis. Toms ar to, ka pats netiek uz koncertu ( slikti), bet abi ielūgumi paliek man( labi). Jānis ar to, ka Traviata sākas trijos, tātad nav iemesla izrādīties ar vakarkleitu Mensona koncertā (slikti), bet būs laiks pārģērbties par pārāko gotu (labi).

Abi pasākumi izvērtās pietiekami spilgti, lai neierakstītos "kārtējais kultūras notikums manā dzīvē" kategorijā.
Traviata bija brīnišķīga. Biju jau redzējusi šo iestudējumu ar Sonoru Vaici galvenajā lomā, bet, riskējot izklausīties ļoti pretencioza, piekrītu Jānim, ka starpība ir jūtama. Arī vizuāli šoreiz stāsts atstāja lielāku patiesas kaisles iespaidu ( varbūt tas ir Opolais krūšu dēļ?!).
Tikai nesaprotu, kas mūsu operai ir par fetišu uz baltiem ģeometriskiem dīvāniņiem! Vēl viena izrāde ar tādu, un es nekautrēšos runāt par slēptām reklāmām vai daudz vienkāršāk- idejas izsmēlušu scenogrāfu!

Paspēju arī ieturēt fantastiskas vakariņas ar Jāni.
Mājās lielā steigā nomainīju pelēko zīda kleitiņu no 1968. gada uz melno likras no 2004. Pilnam efektam pievienoju melnas acis, dzelkšņu kaklarotu un ,protams, protams, tīkliņzeķes.
Patīkami bija tas, ka arēnā iesoļojām precīzi reizē ar veco mīļo Merilinu.
Nolēmu pasākumu izbaudīt pilnībā, tāpēc nepukstēju par milzīga, publiska dzimumakta cienīgo grūstīšanos un Mensona acīmredzamo pagurumu un ideju trūkumu uz skatuves. Tā vietā dziedāju līdzi, lēkāju un iedomājos, cik forši , ja man būtu tāds vecākais brālis ( tieši to es mēdzu iedomāties, kad man bija kādi 16 gadi).
Koncerta lielākais mīnuss bija tas, ka tā laikā nesatikām nevienu paziņu, kam abas ar Sandru varētu palepoties ar savu pārlaimīga lesbiešu-gotu pāra izskatu. Domāju, ka citiem varētu patiesi skaust mūsu saderība.

Lūk tāda patīkama svētdiena!Paldies Tomam, Jānim, Sandrai, Kristīnei, Merlinam, Neiburgam.

Ja kāds ļoti grib zināt, kas tad īsti vinnēja Opolais vai Mensons, tad laikam jau jāsaka, ka Opolais, bet tikai tāpēc, ka ir 2009. nevis 2001. gads.