MrVirsaitis

Šorīt patīk krusa aiz loga. Noķēru pa ceļam no autobusa līdz darbdurvīm.
Atģērbos, aizgāju padirst, paņēmu karstu vīnogu smeķa tēju un ar priecīgu prātu strādāju rīta cēlienu, ik pa brīdim apcerīgi veroties pa logu.

Lietas. Vietas. Cilvēki. Notikumi. Man patīk kontrole un spēja kontrolēt. Nē, ne sliktajā nozīmē. Man patīk ja lietas arī haosā un bez manas līdzdalības, taču priekš manis iznākumam vienmēr jābūt pozitīvam. Jo es taču daru visu maksimāli lai dzīve būtu mierīgāka. T.i. ar pozitīvo stresu, nevis brīžiem kad esi "no laivas izmests".

Un tad ir cilvēki, kuri nerēķinās ar mani un maniem plāniem. Tie cilvēki var iet ieskrieties un nolēkt no Everesta.

Es mierīgi turpināšu dzert savu tēju, strādāt un pa brīdim dirst.. tādā vai šitādā nozīmē.

Rakstu "Our book", eju cauri ikdienas čeklistiem, plānoju uz priekšu un cenšos nesaiet ragos ar tiem, kuri pēkšņi izdomā ka viņiem ir tiesības manus plānus mainīt, novēroju cīņu starp vairākiem iekšējiem "es" un cenšos neiejaukties bez vajadzības, balansēju starp "gribu, drīkst un vajag", satiekos ar draugiem un atvados no tiem kuri ikdienai kļuvuši par liekajiem, ik pa brīdim cenšos saņemties kaut kam grandiozākam.

Šā'di varētu turpināt bezgalīgi lai uz šo mirkli piefiksētu kas un kāds esmu kļuvis. Bet galvenais jau ir jautājums - vai rītdienai tas ir vajadzīgs?

Pārmaiņas pēc šī vasara spridzina. Tā ir karsta, saulaina un interesanta. Reizēm gan gribētos kaut ko no tā visa maķenīt pamainīt, bet tajā pašā laikā diskomforts nesasniedz līmeni lai slinkumu nomainītu pret aktīvu darbību lai pamainītu to kas garlaiko, vai tml.

Atvaļinājums bija lielisks. Ļoti daudz kas tika izdarīts un palika neizdarīts. Atnāca arī pasūtītā sev dāvana dzimšanas dienā. Iemēģināta. Pārgājienu šūpuļtīkli spārda dirsu. Turpmāk šis būs mans mīļākais camping gear. Telts lai paliek citiem gadījumiem. Protams, daudz kas vēl jāpiepērk klāt un jāizplāno, bet nekas nespēj šobrīd pārspēt par gulēšanu šūpuļtīklā. Mežā vai pie ezera. Ģeniāls cilvēces izgudrojums.

Anyhow, cerams alga ienāks šodien nevis rīt, jo ar visiem pasākumiem kas bija un vēl plānojās konts ir mazliet izslāpis pēc papildinājuma. Meh. Tāpat baigi par to nepārdzīvoju.

Nevaru sagaidīt augusta (un vispār 2018. gada) 'main event'. Viens augusta vīkends paredzēts Lauvu bara "Pornlendai". Vīkends, kad labāko draugu bariņš iet mežā, izdzīvošanas stilā iekārto sev apmetni un guļvietas no nulles, ņemot vien līdzi instrumentus un dažus materiālus. Un kad apmetne gatava un resursi kvalitatīvai "čīzošanai" sagādāti, visi saēdās to par ko bītli dziedāja un izlaiž visumu no sevis pastaigāties.

Pēc tam jau atkal varēs kādu gadu izturēt šo projekciju ko pieņemts saukt par dzīvi. Bet tādā gadījumā, protams, ir jābūt sapratnei ka Einšteina Relativitātes teorija un Virknes teorija kvantu fizikā ir novecojušas un laiks atvērt jaunajai teorijai. Nezinātniski to varētu šobrīd saukt par Projekciju teoriju.

Pēc nedēļas iestāsies Džīzesa vecums. Kas to būtu domājis, ka tik ilgi nodzīvošu. :D Trakajos jaunības gados negribējās tik ilgi nodzīvot, vēlāk nebija sapratnes kā. Un tomēr ar kaut kādu neatlaidību un ķecerīgu interesi esmu nonācis uz laika nogriežņa tur kur esmu nonācis. No vienas puses neziņa vēl aizvien šķiet biedējoša, taču tai pretī svaru kausā ir iekrāta pieredze un spēja racionāli saprast ka dzīve ir improvizācija - kas nāks, ar to vajadzēs tikt galā.

Vajag jaunu mērķi.

Kā jau kādu laiku ierasts, šajā laikā jau esmu bišķīt ieskrējies darba dienai ofisā. Patīk tāds ritms. Vienīgais ko gribētos uzlabot un cerēt ka šomēnes būs krietni mazāk stresa un mazāk stulbu klientu. Tad varēs arī vairāk izbaudīt vasaru nevis pēc darba to vien gribēt kā ar seju iekrist gultā un cerēt ka tas viss pēc iespējas ātrāk paies.

Maijs bija silts. Neatceros kad vēl būtu bijis tik jauks laiks visu maiju. Sestdien pat atklāju peldsezonu beidzot. Divreiz. Vienreiz Svētes upē un otru reizi Karogu karjerā pie Staiceles.

Kopumā man ir sajūta ka Jūnijs būs ļoti labs un bagāts mēnesis.

Iepriekšējās četras dienas bijušas nudien patīkamas. Ja atskaita to ka šorīt pamodos ar dīvainām iesnām. Pabūts kāzu jubilejā, raudzībās, vairākās pastaigās, vairākās pilsētās, iesākts darbs pie kūpinātavas celtniecības un draudzenes vecākiem mājā nomazgāti logi un izmazgāti aizkari. Katra diena pavadīta svaigā gaisā.

Salīdzinājumam - pagājušajā gadā vēl 12. maijā man ir uzņemta bilde ar sniegputeni Rīgā. Ok, vēl nav 12. maijs, tomēr es ceru ka sniegi ir aiz muguras.

Jau kopš atbraucām ar The Factor no pēdējās tūres, man ir sajūta ka manu sociālo spēju baterijas ir iztukšotas. Pāris nedēļas vēlāk es tiešām izjūtu to, ka man gribas izrauties un pabūt kaut vai vienu vakaru vienam pašam. Bez cilvēkiem. Bez mīļotās sievietes. Uztīt lappusi zaļās grāmatas un sakārtot pauri. Being an adult is hard enough already, taču šobrīd vajag šādu brīdi sev, lai mestos tālāk vēl vairāk pienākumos. Vajag strīpiņu kurai pārkāpt un atstāt kādu daļu sadarītā un uzkrātā pagātnē. Restarts. Apgreids. Un aiziet!

Šodienas datums un izrietošās sekas lai paliek manis neapskatītas. Gan jau tāpat visi inteliģentie cilvēki saprot ka nekas gluži slikts nav sakāms, bet arī vēlme oponēt aplamajam aitu viedoklim un mēģināt izaudzināt tās arī man nav.

Labas ziņas ir tās ka darbā viss labi, nauda nāk, CV nosūtīts uz kāpienu karjerā ir, vēl jāiztur šodiena un rītdiena tad sāksies atvaļinājums. Nākamotrdien agri no rīta startējam uz Nīderlandi, būs The Factor minitūre pa Nīderlani un Beļģiju. Pēdējā ar mani. Aizeju. Vismaz uz kādu prāvu laiku. Būs arī atvadu koncerts Balerijā kaut kad, bet par to mums vēl pašiem savā starpā jāvienojas. Katrā ziņā - lai kaut kas labs nāktu vietā, no kaut kā ir jāatsakās. Daba nemīl tukšumu, kā sacīt jāsaka :)

Arvien vairāk sanāk aizdomāties par lietām kuras pēdējā laikā saka Džims Kerijs. Viņš itkā vārdos saliek to kās, škiet, jūtos visu mūžu. Nekam nav nozīmes, bet tas ir domāts labā nozīmē. Un tomēr, ja ir jāizvēlas es izvēlos pozitīvismu un skaistu pasauli, nevis.. nu jūs paši zinat ko dzīvē negribas. Deep rest.

Mīļā, atvaino ka esmu piemirsis Tevi palutināt. Ir viegli pazust ikdienas steigā un rutīnā un to visu novelt uz apstākļu (ne)sakritību. Tas nav nekāds attaisnojums, jo dobītes vajag ravēt.

Decembris. Septītais. Algas diena. Kārtējā. Forši ka tādas ir.

Skrējiens vienlaicīgi bijis ātrs un nemanāms un baudīts. No sliedēm vilciens nav noskrējis. Pat ne tuvu. Tas drīzāk ir uzņēmis adekvātu ātrumu un turpina ieskrieties. Taču man kā piesardzīgam cilvēkam zemapziņu visu laiku kutina doma par to ka ar lielu ātrumu nāk liela atbildība un kļūdas gadījumā sekas var būt neprognozējamas. Jā, tieši neprognozējamas, jo sekas var būt gan negatīvas, gan pozitīvas un lielākajai daļai no mums, kā zināms, ir vēlme atstāt domas uz pozitīvas stīgas. Un kāpēc gan ne? Kāpēc piesārņot savu ierobežoto ētera laiku uz šīs zemes ar ko negatīvu? :)

Man vienmēr vajadzība/vēlme izteikt domas pierakstos likusies izaicinoša un gadu gaitā tas nav palicis vieglāks uzdevums. Valoda un komunikācijas veidi ir radīti tam, lai atvieglotu savu domu pasniegšanu ar citiem cilvēkiem lai apmainītos ar viedokļiem, informāciju. Taču esmu pamanījis ka manā gadījumā darbojas formula "es + jauninājumi = ne pārāk labs rezultāts". Mūsdienu steigā, kad cilvēki kalkulē ikdienas gaitas, savus viedokļus un dzīvi ar dažu teikumu vai nu jau emoji palīdzību, esmu palicis mazliet aiz borta. Un tā tendence izteikties īsi un pārāk pragmatiski, manuprāt, zog emocijas, sirsnību, pieredzes, utt. Nu nē, es nepiederu pie tiem kas raud par to ka viņiem pietrūkst ar roku rakstītas un pa pastu sūtītas vēstules (kaut gan pietrūkst mazliet). Es vienkārši esmu mazliet sarūgtināts, ka twitter, hujitter un visas citas platformas laupījušas cilvēcisko, vienkāršiem un saliktiem pakārtotiem teikumiem komunikāciju. Arī šajā ierakstā esmu pamanījis ka nu jau savas domas izsaku pa rindkopām, nevis kā agrāk - kad kā Žils Verns savos romānos varēja rakstīt n-tās rindkopas (pat vairākas lapaspuses) ar vienu domu. Saindējusi mani ir šī jaunā pasaules kārtība.

Nu nav jau arī galīgi slikti. Ja ir slinkums rakstīt kādam cilvēkam ar kuru nelabprāt komunicēju, tad var īsi un strupi noskaldīt sakāmo pa faktiem un "balle beigta". Tāpat sevi arī pieskaitu pie tiem, kas cenšas praktizēt savu domu izteikšanu - vismaz reizi mēnesī savai draudzenei rakstu vēstuli. Tā netīšām ir izveidojusies kā tradīcija un man tas patīk. Pie viena varu likt tam otram īpašajam cilvēkam tik tiešām justies mazliet īpašākam par citiem.

Formulējums tam kas mani grauž ir gluži vienkāršs - es nemāku izteikties īsi un ar dažiem tēlainiem izteiksmes veidiem likt cilvēkiem saprast par ko ir runa. Nē, nav tas ar visiem. Ir draugi - cilvēki ar kuriem mēs saprotamies no pusvārda vai stulbas bildes grupas čatā. Un visiem viss ir skaidrs, visi var parēkt, visi aizķer viedokli un iztirzā pēc vajadzības. Mani grauž tas, ka ne visi cilvēki mani saprot. Ne ar visiem es māku komunicēt. Bet.. varbūt arī nevajag?!

Un tagad mēģināšu savilkt maisam galu ciet un noslēgt šo ierakstu. Mīļie cilvēki, neaizmirstiet par komunikāciju ar mīļajiem līdzcilvēkiem. Pajautājiet vai pastāstiet ko vairāk par vienkāršu "kā iet?". Tas var būt noderīgi. Galu galā - tuvojas arī gada darbīgākais un gan fiziski, gan emocionāli, gan bankas kontus iztukšojošākais periods un varbūt tieši kāda viegla, nepiespiesta un plašāka saruna sekundes simtdaļā uzlādēs baterijas :)

Decembris. Septītais. Vēl viens kalendārais gads gandrīz noslēdzies. Mūsu dzīves gan nebeidzas, tās turpinās. Visiem ir pastāstāms kāds stāsts vai stāsti kas piedzīvots nogrieznī no A līdz B vai Ōm. Padalieties viens ar otru. Paceļojiet savās un citu cilvēku pieredzēs. Paceļojiet vecās fotogrāfijās, kuras jums mētājas uz datora ar 13 vai 15 gadu digitālajiem putekļiem apaugušas. Paceliet augšā fotoalbumus... varbūt kāds kādā no tiem atstājis piečuku nebaltai dienai :)