MrVirsaitis

Esmū kārtējo reizi vīlies sievietēs. Man ir divi piemēri. Abus vienas dienas laikā piespēlēja sievietes, kuras man ir vienkārši tuvi draugi. Kuras mīlu (kā personības), cienu un vispār bezmaz par māsām uzskatu.
1) Lai ko sieviete darītu, lai kā viņa sačakarētu attiecības... tā NEKAD nebūs bijusi viņas vaina. Pie vainas vai nu džeks, kurš nesaprot, vai naudu nedod, vai daikts par īsu, vai draugus ne tādus izvēlas, utt.
2) Sievietes ar īpašu prieku izbauda vīriešu kaitināšanu. Jo vairāk, jo labāk.

Es saku – veči, dodam pretī! T.i. ja jau tā pret mums izturas, tad vajag radīt pamatojumu. :)

Es nesaku ka visas ir tādas, bet cik mana dzīve iet uz priekšu, tik pārliecinos par savu vārdu patiesību.

“Un tad viņi dzīvoja ilgi un laimīgi...”
Muļķības! Patiesība ko pasakas noklusē ir tāda, ka tieši šajā brīdī sākas darba grūtākā daļa. :)