MrVirsaitis
ar melnu uz balta
Septiņi
Posted on 29.11.2016 at 08:51
Jau sen biju domājis, ka ir taču forši nesēdēt mājās un ļauties kādiem acumirklīgiem aicinājumiem un/vai spontānām idejām. Pēdējos gados regulāri cenšos sevi piespiest apslāpēt slinkumu un vienkārši darīt. Mazāks gandarījuma process ir bijis par tām reizēm, kad esmu paļāvies kārdinājumam aiziet uz krogu (jo sevišķi nakamajā dienā vai pat vairākās), bet ja atmet šo sadaļu tad izteikts pārsvara procents ir gadījumiem kad esmu gandarīts par izvēli nesēdēt uz vietas.
Un, jo biežāk esi saņēmies un darījis, jo biežāk esi guvis prieku pēc tam kad esi ļāvies pārsteiguma mirklim avā dzīvē, jo vieglāk ir saņemties kam nākamajam. Es neesmu pārāk azartisks cilvēks ja runa ir par sportiskām vai fiziski sarežģītām aktivitātēm (ar izņēmumiem), tāpēc neuzskatu ka manī iedegas liela uguntiņa, bet es nevaru noliegt ka izstrādājas sava veida reflekss. Tāpat kā ar šķaudīšanu – pēc tam kad esi dzirdējis kādu šākudām visticamāk prātā ieskanēsies “Uz veselību!” vēlējums. Tieši tāpat ir arī ar izkustēšanos no mājas un piedzīvojumiem – jo biežāk gūsi pozitīvas emocijas, jo lielāka iespējamība, ka nākamreiz ilgi nevilcinoties pieņemsi lēmumu “Kad ta vēl ja ne jaunībā!” :D Gluži vienkārši tas saistītsie ar ko pozitīvu, veselīgu un vēlamu. Uzkrāt atmiņas.
Tieši pēc šāda principa vakar, pulkstens pusdesmitos vakarā, piekritu izlīst no mājas lai ar labāko draugu pabraukātos ar viņa jauno auto pa sniegotajām Rīgas ielām. Tā nu ap desmitiem vakarā, ar 270 zirdziņiem zem pārsega, pierūcinājām Skanstes ielu un ne tikai. Tas bija pasākuma sākums. Pēc tam devāmies iepīpēt gardu dūmu, iedzert pusglāzi baltvīna un devāmies sniegotā pastaigā uz Vērmanes dārzu. Iespējams varētu izklausīties garlaicīgi, bet tā nebija. Piedzīvotās sajūtas, vizuālās stimulācijas un atvērtās domas bagātināja šo eksistenciālo mirkli. Un tas viss tika piedzīvots pāris stundu laikā, jo jau pusnaktī biju mājās, uztinu vakara pēdējo ķiršu tabakas cigareti un pēc tās nokūpināšanas ļāvos miega valstības burvībai. Ir labi zināt (vai vismaz nojaust) kas pašu darīs laimīgu.
Jo labāk pazīsti sevi, jo vieglāk tikt pie laimes.
Un, jo biežāk esi saņēmies un darījis, jo biežāk esi guvis prieku pēc tam kad esi ļāvies pārsteiguma mirklim avā dzīvē, jo vieglāk ir saņemties kam nākamajam. Es neesmu pārāk azartisks cilvēks ja runa ir par sportiskām vai fiziski sarežģītām aktivitātēm (ar izņēmumiem), tāpēc neuzskatu ka manī iedegas liela uguntiņa, bet es nevaru noliegt ka izstrādājas sava veida reflekss. Tāpat kā ar šķaudīšanu – pēc tam kad esi dzirdējis kādu šākudām visticamāk prātā ieskanēsies “Uz veselību!” vēlējums. Tieši tāpat ir arī ar izkustēšanos no mājas un piedzīvojumiem – jo biežāk gūsi pozitīvas emocijas, jo lielāka iespējamība, ka nākamreiz ilgi nevilcinoties pieņemsi lēmumu “Kad ta vēl ja ne jaunībā!” :D Gluži vienkārši tas saistītsie ar ko pozitīvu, veselīgu un vēlamu. Uzkrāt atmiņas.
Tieši pēc šāda principa vakar, pulkstens pusdesmitos vakarā, piekritu izlīst no mājas lai ar labāko draugu pabraukātos ar viņa jauno auto pa sniegotajām Rīgas ielām. Tā nu ap desmitiem vakarā, ar 270 zirdziņiem zem pārsega, pierūcinājām Skanstes ielu un ne tikai. Tas bija pasākuma sākums. Pēc tam devāmies iepīpēt gardu dūmu, iedzert pusglāzi baltvīna un devāmies sniegotā pastaigā uz Vērmanes dārzu. Iespējams varētu izklausīties garlaicīgi, bet tā nebija. Piedzīvotās sajūtas, vizuālās stimulācijas un atvērtās domas bagātināja šo eksistenciālo mirkli. Un tas viss tika piedzīvots pāris stundu laikā, jo jau pusnaktī biju mājās, uztinu vakara pēdējo ķiršu tabakas cigareti un pēc tās nokūpināšanas ļāvos miega valstības burvībai. Ir labi zināt (vai vismaz nojaust) kas pašu darīs laimīgu.
Jo labāk pazīsti sevi, jo vieglāk tikt pie laimes.