MrVirsaitis

Bieži ir sanācīs dzīvē gan kontaktēties ar cilvēkiem kuri uzskata ka dzīve ir labāka tur kur mūsu nav, gan pašam būt par šādu cilvēku. No vienas puses es uzskatu ka ta sir tikai normāli, ja skaties uz kaimiņu vai kādu veiksmīgu cilvēku un vēlies viņam līdzināties, lai arī savu dzīves kvalitāti uzlabotu, bet no otras puses skatoties – cilvēki pārāk bieži neatceras vai pat nemaz neiedomājas ka daudz kas jau viņiem pašiem ir tāds, uz ko citi skatās ar skaudību. Protams, daudzi, uzzinājuši ka viņiem ir tas, ko iekāro citi cilvēki, saceltu degunus gaisos un kļūtu iedomīgi, nevis vienkārši iegūtu apgarotāku pašapziņu. Grūti teikt kāds es pats būtu realitātē, kad uzzinātu par saviem slēptajiem talantiem, kurus citi vēlas sev, bet man gribētos ticvēt, ka es neturētu visu pie sevis. Es, šķiet, arī padalītos.

Par laimi, pēdējos gados ir vairāk sanācis pievērst uzmanību, apzināties un izdzīvot mirkļus kad saproti – jā, es esmu šeit un man ir labi! Ar vai bez citiem cilvēkiem kuri ir klāt. Vienalga vai aizej uz kino, vai satiec kādu paziņu un izdomājat ieiet kādā kafejnīcā uz tasi tējas, vai arī savācaties ar džekiem lai uzrullētu vienu smaržīgu kāsi, iemalkotu šņabi, paspēlētu kārtis un paskatīto kādu filmu. Visas tās sarunas un joki, un citi mirkļi tevi iekšēji pilda un silda, un rada sajūtu ka esi tieši tur kur tev jābūt. Un domās vari noskaitīt: “Es esmu šeit. Es esmu tagad. Viss notiek!”.

Ja nesaproti kā lai dzīvo – dzīvo laimīgi!