"I'm just saying you've always craved security, sweetie.
And maybe now that you realize that there is no such thing, you are starting to become someone else, my love."

Kur ir tāda māja, kur ir tāds dārzs, kur kāds dārznieks jau nemitinās.

es vēl šobrīd domāju, ka nepazaudēšu to labo sajūtu, kad jūties tā it kā beidzot būtu izbāzis galvu laukā no ūdens, atmodies, pie pilnas apziņas, bet darbs tomēr ir kaut kāds sirdi un dvēseli sastampājošs pasākums.

kaut viena nedēļa, esot pilnīgi prom no ierastās vides, man pēc pēdējā pusotra mēneša, man atgrieza tik tādu atmodušos prāta stāvokli - idejas plūda un entuziasms šķaidījās pa labi un pa kreisi. man parādījās motivācija darīt labu savam ķermenim, iedegās atkal interese par visām tām daudzajām lietām, kas dzīves labajos brīžos man patīk. es sēdēju mašīnā uz autobāņa un nevarēju sagaidīt, kad mājās atkal parakāšos soundcloud un boiler room setos jaunas mūzikas meklējumos. es gandrīz apēdu dzīvu grāmatu, ko biju paņēmusi līdzi, un sadomāju, ko gribu lasīt tālāk. atcerējos, ka man kādreiz ļoti patika lasīt new scientist un sapratu, ka pienākas sev tāda lieta. tā bija tik laba sajūta vakar vakarā - tā kombinācija no entuziasma, motivācijas, un arī reizē miera. miera tādā ziņā, ka ar laika atkāpi visvisādas drāmiņas un stresiņi ir attālinājušies no manis un var miljoniem reižu mierīgāk tos pārdomāt. un ir arī tāda sajūta, ka darbs un vīrieši tad arī īsti netiek klāt kaut ko sabojāt, jo visapkārt pulsē pašas interešu un entuziasma oreols. tas gan nenozīmē, ka jaunas un labas lietas neietu pie sirds vai nebūtu vēlamas abās jomās. būtu vēlamas un ļoti gribās jau patiesībā.

jebkurā gadījumā, atrašanās ofisa istabā pie datora ar darba papīriem apkārt ir smacējoša. pilnīgi liekas, ka visi kancelejas piederumi un ofisa objekti ir sazvērējušies man uzbrukt un lēnām bendēt nost to laimīguma un brīvības sajūtu.

Все мужчины членососы

Gluži kā draugi teica, ka arī viņiem pirmās pāris dienas ir līdzīgās situācijās uznākusi nožēla, tā arī es kādas 4 dienas vēl domāju par to, kā būtu, ja būtu un kas vēl varētu būt bijis, taču jau piektajā nāca jaunas un svarīgākas lietas, par ko domāt, un trīs nedēļas vēlāk es esmu tikusi tik tālu prom no tā prāta stāvokļa, ka pat grūti saprast, kādēļ bija tik ilgi jāvelk kaut kas, ko negribējās un kas nestrādāja. Ir brīvība, ir draugi, ir opcijas. Brīvība visvairāk no tā, kā otra cilvēka pasaules skatījums un klātbūtne ierobežo un velk uz leju. Brīvība no bailem izdarīt kaut ko nepareizi, brīvība no tiekšanās uz citu cilvēku mērķiem, brīvība no nepieciešamības iekļauties citu cilvēku izturēšanās, draudzības un dzīves veida modeļos. Brīvība darīt tā, kā pašam intuitīvi šķiet vispareizāk.

Dod, Dieviņi, kalnā kāpti,
Ne no kalna lejiņā.
Dod, Dieviņi, otram doti,
Ne no otra mīļi lūgti.

UNDERPERFORMANCE

Šobrīd mani interesē pavisam citas lietas nekā man likās, ka man interesē. Es esmu tagad jau garām tai epifānijai, kurā sapratu, ka negribu dzīvot pēc kaut kādiem abstraktiem un racionāliem principiem, kādus būtu izvirzījis Kants 18. gs., bet gan vēlos ņemt vērā 21. gs psiholoģiju un savas individuālās vēlmes un darīt tādas lietas, kas sagādā man prieku un baudu. Būtībā tā ir milzīgā pievēršanās estētiskajam elementam. Un kaut kādā mērā arī paštēla veidošanai.

Man, piemēram, patīk domāt par šādām lietām.

Es šobrīd dzīvoju visjaukākajā studenšu mājiņā vispār. Mums viss ir tīrs, kārtīgs, gaumīgs, ar glītiem akcentiem (melni pulksteņi un puķu gleznas). Šeit ir burvīgi zila mazu flīzīšu grīda, man ir jaukas krāsainas kastītes istabā, baltā ķieģeļu siena, uz kuras ir akcentēta melnā lampa, man ir manas fotogrāfijas no vasaras.

Vēl es dzīvoju tādā pilnīgā suburbia miera ostā. Vienīgais kādus 100 metrus tālāk, pie Shell benzīntanka, ir tāds mazs hustling stūrītis ar turku ēdamā bodi, chubbies kebabu, pizza hut, laundrette un vēl šo to. Tur esmu redzējusi tusējam mazu pusaudžu bandas, viņi apmētā viens otru ar frī kartupeļiem un lamājas slengā. Pie mājām man arī ir tāds buržuā sporta klubs, kuru es apmeklēju. Tur ir gandrīz visi apkopēji ir poļi, pārējie gan visi ir angļi. Klubu apmeklē studeni, cilvēki gados, muskuļoti vīrieši, resnas sievietes un tievas sievietes, bet ienākot iekšā uzkrītoši par kluba statusu atgādina tāds 30-gadīgas mātes ar daudz bērniem, blondiem matiem, nesen iegūtu īstu iedegumu un tādu runāšanas manieri, kāda ir tikai upper-class mājsaimniecēm.

Vēl mani ļoti iepriecina pie mājām esošais co-operative veikals. Tas ir superīgs supermārkets, jo viņš ir tieši tāds, kā filmā The Mist. Katru reizi, kad ejam uz turieni, man ir maz estētisks orgasms. Vēl man tāds ir, kad braucu ar savu riteni pa šo suburbia. Ļoti patīk arī ceļš uz centru - tur ir glītas gaišu ķieģeļu mājas visur (izņemot divus neglītus benzīntankus), paplata ietve, dažām mājām ir tādas smukas durvis pie pašas ietves un es drusku sajūtos kā Amsterdamā, kad braucu tām garām.

Vēl lieliska lieta ir trusīšu vērošana vēlos vakaros laukumos pie universitātes un sporta kluba. viņu tur ir ļoti daudz.

Es gribētu katru dienu saģērbties skaisti, un lai mana istaba ir skaista. Šodien man iepatikās tas, kā izskatās daudzās grāmatas uz palodzes, radīja omulīgu, mājas bibliotēkas sajūtu.

Citādi mācīties ir grūti, negibās, slinkoju, lai gan viss jau būtu ļoti, ļoti jāsarauj. GRE tomēr nevajadzētu nopūdelēt.

"Šajā brīvdienās es biju divās ļoti skaistās ekskursijās.."

Tā es gandrīz gribēju sākt ierakstu. Bet. Rakstīt par ceļojumiem ir jāmāk, vai nu ļoti noderīgi (tas nozīmētu pierakstīt info par naktsmājām, kuģu attiešanas laikiem, vislieliskāko kotleti), vai arī ļoti aizraujoši. Man ir milzīga aizdoma, ka teksts, kura būtība ir 'ah, tas dabas skats bija tik skaists', ir pats par sevi garlaicīgs, jo visiem ir bijusi šī sajūta par šādu vai tādu dabas skatu. No tādas vispārīgas sajūtu izpausmes vajadzētu mācēt izlobīt sīkumus un specifiskos iemeslus, kādēļ tev, indivīdam X, tik ļoti patika dabas skats Y. Vai arī kādēļ indivīdam Z tik ļoti patika cilvēku izveidotās būves Z.

Mēģinot būt specifiskam, būtu jāpiebilst šis. Līdz ar robežu atvēršanu un iztikšanas pakāpenisko virzīšanos uz augšu, ceļojumos mani ņēma līdzi diezgan daudz - no braukšanas kopā ar kurpes sperošiem koriem uz norvēģu kalniem līdz Eiropas apbraukāšanai teltī par mammas dažu dienu komandējuma naudu. Līdzekļi tika prātīgi salikti kopā, lai visiem ģimenes locekļiem, arī mazākajiem (man!) būtu iespēja paplašināt savu redzes loku. Atceros, ka agrāk kafejnīcās pārāk negājām, bagāžniekā parasti stāvēja milzīga ēdiena kaste un pārāk daudz saldējumu es arī nemēģināju prasīt. Tās visas ceļošanas kultūras rezultātā viena no lietām, kas dod spridzinošu devu bounce! manai baltās meitenes grūtajai dzīvei, ir jaunas un patīkamas vides aplūkošana. As banal as that. Tā ir, lai gan man ir pārmetumi uzrakstīt vārdu savienojumu 'jauna un patīkama vide' (jo? jo man liekas, ka tas liek man izklausīties pēc tāda absolūti oblivious cilvēka, kuru interesē tikai patīkama vide. un es par to kaunētos un tā nemaz nav).

Un tagad, ārprātīgi specifiskās lietas un sīkumi, kuri man ir sagādājuši ilglaicīgu pozitīvu ietekmi šajās brīvdienās ir:

1. brauciens ar kuģīti par Gardas ezeru
2. Sāremā sala un Sāres bāka

1. Gardas ezerā visu laiku visapkārt ir tādi miglaini zili-lillā kalni, apmēram tādi, kādus var sev uz darba virsmas uzlikt windows xp operētājsistēmā. Starp tiem kalniem un viņus ieskaujošajiem mākoņiem bieži iespīd tādi skaidri atdalāmi saules stari. Tur es izdomāju, ka vajadzētu darīt divas ārprātīgi oriģinālas lietas - sacerēt klasisko mūziku, ko gan protams var arī ļoti labi darīt Rīgas dzīvoklī, un rakstīt kādu lielu akadēmisku traktātu. Viss sanāktu episki.

2. Sāremā, savukārt, ir lieliska, jo tai ir izdevies palikt patiesai pret vienu savu identitāti, tādēļ viņa ir ļoti konsistenta un Kantam būtu tīrais prieks noskatīties uz šo racionalitāti. Jau sākot ar brīdi, kad piebrauc pie pirmās ostas, uzreiz var saprast, ka turpmāk cilvēku veidotās būves būs lieliski saskaņotos balt-melnos toņos, jo iespējams, ja dzīvo vietā, kur tev apkārt ir tikai zila debess-jūra un zaļa mež-pļava bez pilsētu raibekļa, visi cilvēki uzreiz iemācās novērtēt tīru toņu un vienkāršu formu lietojumu. Būtībā es uzkāpu uz balta kuģa un visapkārt bija zila jūra, un man jau bija skaidrs, ka šis ir labi. Ja pabrauc tālāk, absolūti visur var sastapt krāsainas vienstāvu koka mājiņas ar baltiem lodziņiem. Tikai vienā mežmalā bija ķieģeļu māja un es tajā brīdī uzreiz aizvēru acis, so viss bija cool tik un tā. Izturētās būves iespējams uz mani atstāja tik labu iespaidu šobrīd arī tādēļ, ka apciemojot Krāslavu vai kādu citu Latgales pilsētu ļoti bieži skaistu koka māju estētiku burtiski izdrāza baltās ķieģeļu seštāvenes apmēram trīs metrus aiz jau minētajām koka mājelēm.

Bet pati lieliskākā vieta Sāremā ir Sāres bāka. Lai gan 6 gadu vecumā es ļoti saraudājos un atteicos kāpt viņā augšā, šodien es viņai piešķiru universālās Estētiskās būtnes atzinību kā mājai, kurā ir ideāla attiecība starp lietošanas vērtību un estētisko vērtību. Es ļoti novērtēju, ja var izdarīt, cik vien vizuāli maz iespējams, tai pašā laikā izpildot funkciju. Nav jau nekas pārsteidzošs, bet kamēr biju pie bākas mani visu laiku spridzināja doma par to, ka dzīvot tajā tornī ar milzīgu grāmatplauktu, datoru un vienu draugu būtu vareni, un man ļoti negribējās ticēt, ka man apniktu skatīties uz jūru no rītiem, vakarā un pēcpusdienā. Un vēl tur ķer latvijas radio.

pietiks.

arī zauriem kādreiz grūti,
vajag vienam otra silto krūti

Lai sasniegtu stāvokli, kurā ir iespējams

1. gan saglabāt kūku, gan ēst kūku ,
2. justies tā it kā tev priekšā stieptos stāvgrūdām krāsainu iespēju avotiņu,
3. just asinritē reālu konfidencī;

ir nepieciešams

4. iziet no savas komfortablās dīvāna zoniņas un b** SĀKT DARĪT TO KO TU JAU SEN GRIBĒJI, kuce. ^^

Paskaidrojumi:

1. saglabāt un ēst kūku reizē varētu šādās situācijās - ja tu vēlies būt biznesa vīrietis, bet tev, piemēram, ļoti gribas arī tamborēt tējas paliktnīšus. Vai arī ja tev patīk dzīvot netīrās vecpuiša vardes dzīvesveidu un tajā pašā laikā kādreiz būt seksīgam sirdsāķītim. Vai arī, ja tev patīk pavadīt dienas nedaudz slinki taustoties internetos, bet dziļi sirdī tev rūp lieli intelektuāli jautājumi, kuriem tu pievērsties reāli gribi tikai ierobežotā laika posmā vai vispār tikai tad, ka interneti aiziet gulēt. Visās šajās situācijās, manuprāt, ir muļķīgi ņemt urbānu vai oksfordas vārdnīcu nopietni - viņas visas teiktu, ka ar kūkām ir tā, ka nevar viņu paturēt, bet reizē ēst, un jums ir jāiemācās, ka var būt tikai Tik labi un visu nevar dabūt. Viņas teiktu: mīļais biznesa vīrieti, ja tu pavadīsi vakarus tamborējot sūda tējas paliktnīšus, tev nebūs laika sekot līdzi akciju cenām un tu nekad neuzkāpsi pa panākumu kāpnēm. Vecpuiša vardei viņas vienkārši pateiktu, ka tu esi pretīgs un tevi nekad nevajadzētu laist klāt otram dzimumam. Un interneta mīļotājam, kuram ir tā slēptā kāre uz intelektuālām tēmām, viņas teiktu, ka viņš ir nožēlojams fake pseido-intelektuālis un internetos sēžot viņš nekad neuzzinās patiesos intelektuālās domas dziļumus.

priekš manis šorīt, tā forši tusējot trusikos ar kafijas krūzi, jāņogām, jonwayne un maniem mīļākajiem viršiem uz galda, tātad priekš manis gan saglabāt kūku, gan ēst kūku nozīmē just lielisku harmoniju esot gan pilnīgi vienai un neatkarīgai savā domas lidojumā, gan just sevī mīlošo gulbi un uzticīgo dūjiņu.

2. un 3. saprotami pēc tam, kad ir izprasts 4.

4. sajūta, ka nekad nav iespējams nr.1 liek neļaut sev izkāpt no dīvāna, pavadīt mēnešus un gadus domājot, ka tādam cilvēkam kā es jau nav paredzētas lietas x, y, z, jo es spēju darīt tikai a, b, c. Šāda domāšana rada konstantu nelaimīgumiņu, lai gan ir citas loti daudz laimīgas lietiņas. Nu lūk, bet tad, kad sev neizskaidrojamu procesu rezultātā, izdodas pamēģināt x vai y, tad tas shit that goes down is too crazy to comprehend!! Tajā brīdī parādāš 2. un 3., lai gan visu laiku tavā prātā ir mājojis misters sliktais-pašvērtējums un misis ak-mani-pienākumi

šorīt man šķiet ACĪMREDZAMI muļķīgi viss bulšitiņš ar slikto pašvērtējumu un pretīgo pienākumu miglas mākoni ir nomainījuši krāsainie iespēju strautiņi. man ir jāuzraksta epasts par depozītu? es to izdarīšu un vēl pateikšu, ko es domāju par viņu slow ass servisu. man ar milzīgu novēlošanos ir jāsāk meklēt raksti esejām, fuk!, tā taču ir milzīga iespēja ielikt sejā maniem pasniedzējiem visu manu potenciālu un gudrībiņu.

pirtiņš, stāvgrūdām zvaigžņu, dženisa džoplina un aliņš, tējiņš

ja citi cilvēki man apkārt ir kā tonijs soprāno, pussy vai vismaz džimijs altiērī, tad es jūtos kā tonija soprāno dēls antonijs soprāno. kamēr citi ievāc parādus, tusē striptīzbārā, smēķē negantus cigārus un iekausta viens otru, es kā antonijs soprāno izvēlos pasēdēt mājās un paspēlēt playstation, iekost brokastu pārslas vai kādu šokolādi un mierīgi pārgulēt nakti mājās. antonijs reti uzķer jokus un atsauces uz mafijas dzīvi, kad saprot - tad to arī pasaka un jūtas par sevi ļoti lepns, ka tas ir izdevies. kad kādreiz viņam pa plecu uzsit kāds mafijas onkulis, antonijs jūtas ļoti labi un ir ļoti apmierināts par apkārtējo cilvēku izrādīto uzmanību. pārāk daudz ar savu tēvu vai ar sava tēva mafijas biedriem viņš neuzdrošinās runāties, viņš taču ir bērns. antonijam soprāno interesē mafijas notikumi, viņam noteikti nedaudz skauž, kad viņš iztēlojas, ko dara citi. bet vakarā viņš grib pie sava playstation un vakariņām.

Nē, nu patiesībā, playstation es nespēlēju un šokolādes man arī pārlieku negribas saēsties, mans ekvivalents tam ir nosacītā ģimenes dzīve, kura pēc būtības ne vienmēr ir lieliska, jo cik gan fantastiskas var būt datorspēles, ja tu tajā laikā teorētiski varētu būt striptīzbārā vai laist pa šoseju ar cigāru zobos. Bet dažreiz man tā patīk. Man kaut kādā mērā ļoti patīk lasīt priekšā bērniem hariju poteru un tad skatīties atbilstošo filmu. braukt nedaudz nožēlojamos riteņu braucienos uz 10 minūtes attālo ciema centru, visu ceļu motivēt braucējus 'mīties mīties mīties mīties!' un pēc tam apspriest, cik ļoti mēs esam noguruši. un tādas sarunas ar pārējiem, kad es tā māreni iesaistos ar kādu atsevišķi piezīmi. kad es nonācu līdz rakstīšanai, esmu jau iztukšojusi glāzi vīna un konstantā čakarēšanās man apkārt par to, cik viss ir 'nemaģiski' un kādi jūs esat 'vientieši' man jau sāk krist uz nerviem, bet. bet kaut kādā mērā te dienas vidū bija ļoti patīkami ar kopīgām filmām, ogu lasīšanu, ugunskura dedzināšanu, un galvenokārt sarunām par to, cik ārprātīgi uzjautrinoši sāk palikt bērni. khm. lul. mēs sākām sacerēt dzejoli.

bet. reizē ir sasodīti biedējoša iespēja pārvērsties par vienu no grūtsirdīgām ģimenes galvām. šobrīd es to varētu izdarīt mazāk kā divu dienu laikā. un tad vēl pielieciet klāt pisienu no visa pārējā bērnu taisīšanas čakara. bet tad, kad es skatos uz karmelu no soprānos, man ir viņas ļoti žēl - man ir žēl sievas, ar kuru ne vīrs, ne bērni nesarunājas un kura vispār nedabon seksu, pat no mācītāja ne. man liekas, ka no malas visi var redzēt viņas kļūdas - kāpēc viņa pati nesāk neko darīt ar toniju? un tad tā prastā mācība ir visu laiku skatīties uz sevi kā uz karmelu un teikt sev, ka pašam viss ir jādara, lai dabūtu to, ko kāro. (nu piemēram antonijam soprāno vienu reizi nedēļā būtu pa kluso jānočiepj mašīna un jābrauc uz badabing)

Ja man The Gaslamp Killer uzstāšanās laikā (arī pēc visiem pārējiem, SRKP, Mike Slott, Brokenchord un pat Machinedrum) pavaicātu, vai vēlos ieķīlāt visus savus assets, ņemt akadēmisko un pavadīt laiku braukājot pa šādiem koncertiem un eventuāli pārvākties uz LA, es padotos šim kārdinājumam un teiktu stabilu jā.

Lūk, uzturēšanās visādu elektroniskās mūzikas mobsteru sabiedrībā, trīs dienas klaiņojot apkārt kopā ar citiem zombijveidīgajiem, kas slāj no skatuves uz skatuvi, pievilkdamies bītiem kā svaigai gaļai, lūk, šāda nodarbe kopā ar grandiozu beigu blīkšķi, kurā savienojas gan neaptverami svaigi bīti, gan vj brīnumi uz tādas padomju laiku betona arēnas sienām, tas viss rada milzīgu iekāri pateikt - netaisnības un sliktās lietas es tāpat nesalabošu - es gribu nokaitināt visus ar savu nederīgumu un kļūt par mākslinieku, māt. bet daudzveidība ir dzīves sāls, tādēļ nevajag nevienu plinti mest krūmos un beidzot jāsāk nodarboties ar dual wielding.

ir tik patīkami satikt kādu patiešām labu cilvēku, kurš cenšas būt labs pret citiem un kuram it nemaz nesakāpj galvā. tas ir kā apsēsties mīkstā dīvānā pec mēģināšanas noskatīties četras stundas garu filmu uz ēdnīcas taburetes. man pārējā laikā liekas piemirsās, cik patīkami ir klausīties citos cilvēkos. cik vienkārši tas var būt - vienkārši klausīties, piefiksēt interesantas lietas, bez nekādām bailēm piebilst vai izteikties. un arī klausīties bez nekādiem samezglotiem spriedumiem, kas ievērpj visu uztverto informāciju tādā pretīgā bailīgu domu un niknuma tīklā.

pēc tādas tikšanās var justies kā 'baltā nāca tautu meita'. liekas, ja saskaries ar tādu labu cilvēku, viņš vienkārši nodod tādu labumiņa elektrību tev. aizraujoši redzēt, ka viņam būt tik labam ir pašsaprotami, ka tam nav jāmeklē iemesli kādā citu veidotā domu sistēmā (citās autoritātēs), līdzīgi kā mācības vai pievēršanās sabiedrības vājāko stāstiem liekas pašsaprotami man. Man nemitīgi gribējās prasīt 'bet kur tu atrodi enerģiju un motivāciju būt tik labs?', bet šis jautājums ir kļūda. es pati mēdzu izteikt mērenu sašutumu (kurš no manas socio-ekonomiskās vai intelektuālās pozīcijas ir iedomīgs) par to, kādēļ cilvēkiem vajag reliģiju, lai dzīvotu nedarot pāri citiem vai arī darītu kaut ko sevis attīstīšanai - bet man tas vienkārši šķiet pašsaprotami (kas protams ir manas vērtīgās pieredzes rezultāts). Es nevaru ar pirkstu parādīt uz to motivāciju, kādēļ es īsti tā tomēr cenšos nemelot, raujos uz zināšanām vai kaut kādu vērtību aizstāvēšanu - daudzkas šajā nostājā ir pašsaprotami, tā motivācija vienkārši tur ir, un to būtu grūti paskaidrot kādam, kuram šīs motivācijas nav. Tādēļ man gribētos kļūt vēl pašsaprotami labākam cilvēkam.

bet citādi pēc tādas tikšanās reizes sanāk tā, ka atnāc mājās un, satiekot pirmo agresoru, tev no baltās tautu meitas naktskrekla izkrīt milzīga, asa un netīra dinozaura aste. un uz tā kontrasta paliek tik ļoti kauns, tik ļoti uznāk sads un liekas, ka esi slikts cilvēks pēc visām definīcijām - ne impulsu kontrole, ne reāla palīdzība apkārtējiem, ne režīma vienīgo labo darbu, skolas gara darbu, izpildei. un pat aiziet vienkārši gulēt nevar, lai gan tad, kad ir vientuļi, es kā jaukāko brīdi iztēlojos vienkāršu aizmigšanu blakām.

nē, nu šī patiesībā ir tāda haltūra, un tikai dažas nianses ir atzīmētas, daudz par daudz te plūduma un vispārīgu lietu, kamēr viss ir nianšu kopums nevis vidējā vērtība. un arī tāds vidējais pirksts vai drīzāk 'ņēēh' pret struktūru.

Sapņot sāku tikai tad, kad atgriezos no akadēmiskās dzīves personīgā pagrimuma uz mājām, pie lolojošās un sargājošās māju gultas. Regulāri izspēlēju garus zombiju filmu sižetus, tie pārsvarā notiek Londonā, un nesen pabiju Visuma kara muzejā ar milzīgām Death Star paliekām un nacistu figūrām, kas attēlotas pie lieliem galdiem, plānojot uzbrukumus sabiedrotajiem precīzi kā agrāk. Foršajā periodā esmu sākusi arī brainstormot idejas pirms iemigšanas, man jau bija sācis likties, ka tāds fenomens ir self-help un kreativitātes celšanas grāmatu radīts mīts. Nesen piemēram pirms miega stāvoklī pie manis atnāca brokastu pārslu bļodiņas ar zaķu ausīm, ar nepacietību gaidu nākamos izgudrojumus.

Bet pats labākais notiek pēdējās nedēļas laikā: sapņos pārguļu ar meitenēm, pret kurām esmu izjutusi spēcīgu greizsirdību. Grūti saprast, vai šādā veidā es viņas pieņemu, no viņām atvados, izrādu savu agresiju vienkārši seksuālā veidā (maz ticams, jo sakari ir rotaļīgi un jauki) vai arī es patiesībā izrādu slēptu, drudžaini iegūtu patiku pret saviem greizsirdbas objektiem. Varbūt es kaut kur dziļi iekšā esmu tāds pusaudžu zēns, kurš beidzot ir pārgulējis ar savu fantāziju galveno varoni (varoņiem) un var beidzot beigt obsesīvi pirms gulētiešanas domāt par seksu ar šo būtni un tā vietā pievērsties kam produktīvākam.

pievakarē un vienatnē sēdēju lielajā istabā ar vasaras logu atvērtu vaļā, blastoju sieviešu ritma un blūza hītus un tā kaut kā nonācu līdz filmai Factory Girl.

Sākumā, viss, kas rādās pa ekrānu ir Siennas Milleres skaistā zobu rinda, pareizā sejiņa, un vēl stāvgrūdām smēķēšanas (pēdējā lieta turpinās cauri visai filmai). Pēc tam ir kaut kāda popularitāte, mākslas taisīšana, narkotikas, tie paši zobi un vēl kārns vēders. Bet tad! hahā, tad tur parādās Bobs Dilans, kurš tēlo politisko mākslinieku un pilnīgu antitēzi seklajam Vorholam un vairākas reizes mēģina nomest Siennai Millerei nepareizo apziņu - kā gan jūs varat taisīt to sūdu, kad pasaule apkārt grūst kopā? un man liekas, ka tas ir forši, ka tur tāds tēls parādījās. Citādi tā filma būtu vienkārši tāda netīra izklaide, kur viss grozās tikai ap skaisto rūpnīcas meiteni un pretenciozo, bet tukšo mākslinieku, kuram vienkārši ir īstermiņa fiksācijas uz glītām lietiņām. Un kopumā man patīk Vorhola un Dilana tēzes/antitēzes attiecības, jo pēdējā laikā vienīgā un stiprākā mana sirdsapziņas balss runā tieši kā Bobs Dilans tajā filmā.

Nu jā, un beigās ir jāsaprot, ka Sienna Millere un Vorhols to visu darīja tikai tāpēc, ka viņiem bija psiholoģiskas problēmas. Tā kā kamēr dažiem būs sapistas bērnības, citus sabiedrība nepieņems, un pārējiem vienkārši būs gļuki, neviens īsti nesapratīs, par ko tieši Bobs Dilans mēģina runāt. Jo Sienna liekas, ka nevienu reizi neuzķēra Boba Dilana domu.