ir tik patīkami satikt kādu patiešām labu cilvēku, kurš cenšas būt labs pret citiem un kuram it nemaz nesakāpj galvā. tas ir kā apsēsties mīkstā dīvānā pec mēģināšanas noskatīties četras stundas garu filmu uz ēdnīcas taburetes. man pārējā laikā liekas piemirsās, cik patīkami ir klausīties citos cilvēkos. cik vienkārši tas var būt - vienkārši klausīties, piefiksēt interesantas lietas, bez nekādām bailēm piebilst vai izteikties. un arī klausīties bez nekādiem samezglotiem spriedumiem, kas ievērpj visu uztverto informāciju tādā pretīgā bailīgu domu un niknuma tīklā.

pēc tādas tikšanās var justies kā 'baltā nāca tautu meita'. liekas, ja saskaries ar tādu labu cilvēku, viņš vienkārši nodod tādu labumiņa elektrību tev. aizraujoši redzēt, ka viņam būt tik labam ir pašsaprotami, ka tam nav jāmeklē iemesli kādā citu veidotā domu sistēmā (citās autoritātēs), līdzīgi kā mācības vai pievēršanās sabiedrības vājāko stāstiem liekas pašsaprotami man. Man nemitīgi gribējās prasīt 'bet kur tu atrodi enerģiju un motivāciju būt tik labs?', bet šis jautājums ir kļūda. es pati mēdzu izteikt mērenu sašutumu (kurš no manas socio-ekonomiskās vai intelektuālās pozīcijas ir iedomīgs) par to, kādēļ cilvēkiem vajag reliģiju, lai dzīvotu nedarot pāri citiem vai arī darītu kaut ko sevis attīstīšanai - bet man tas vienkārši šķiet pašsaprotami (kas protams ir manas vērtīgās pieredzes rezultāts). Es nevaru ar pirkstu parādīt uz to motivāciju, kādēļ es īsti tā tomēr cenšos nemelot, raujos uz zināšanām vai kaut kādu vērtību aizstāvēšanu - daudzkas šajā nostājā ir pašsaprotami, tā motivācija vienkārši tur ir, un to būtu grūti paskaidrot kādam, kuram šīs motivācijas nav. Tādēļ man gribētos kļūt vēl pašsaprotami labākam cilvēkam.

bet citādi pēc tādas tikšanās reizes sanāk tā, ka atnāc mājās un, satiekot pirmo agresoru, tev no baltās tautu meitas naktskrekla izkrīt milzīga, asa un netīra dinozaura aste. un uz tā kontrasta paliek tik ļoti kauns, tik ļoti uznāk sads un liekas, ka esi slikts cilvēks pēc visām definīcijām - ne impulsu kontrole, ne reāla palīdzība apkārtējiem, ne režīma vienīgo labo darbu, skolas gara darbu, izpildei. un pat aiziet vienkārši gulēt nevar, lai gan tad, kad ir vientuļi, es kā jaukāko brīdi iztēlojos vienkāršu aizmigšanu blakām.

nē, nu šī patiesībā ir tāda haltūra, un tikai dažas nianses ir atzīmētas, daudz par daudz te plūduma un vispārīgu lietu, kamēr viss ir nianšu kopums nevis vidējā vērtība. un arī tāds vidējais pirksts vai drīzāk 'ņēēh' pret struktūru.