es vēl šobrīd domāju, ka nepazaudēšu to labo sajūtu, kad jūties tā it kā beidzot būtu izbāzis galvu laukā no ūdens, atmodies, pie pilnas apziņas, bet darbs tomēr ir kaut kāds sirdi un dvēseli sastampājošs pasākums.

kaut viena nedēļa, esot pilnīgi prom no ierastās vides, man pēc pēdējā pusotra mēneša, man atgrieza tik tādu atmodušos prāta stāvokli - idejas plūda un entuziasms šķaidījās pa labi un pa kreisi. man parādījās motivācija darīt labu savam ķermenim, iedegās atkal interese par visām tām daudzajām lietām, kas dzīves labajos brīžos man patīk. es sēdēju mašīnā uz autobāņa un nevarēju sagaidīt, kad mājās atkal parakāšos soundcloud un boiler room setos jaunas mūzikas meklējumos. es gandrīz apēdu dzīvu grāmatu, ko biju paņēmusi līdzi, un sadomāju, ko gribu lasīt tālāk. atcerējos, ka man kādreiz ļoti patika lasīt new scientist un sapratu, ka pienākas sev tāda lieta. tā bija tik laba sajūta vakar vakarā - tā kombinācija no entuziasma, motivācijas, un arī reizē miera. miera tādā ziņā, ka ar laika atkāpi visvisādas drāmiņas un stresiņi ir attālinājušies no manis un var miljoniem reižu mierīgāk tos pārdomāt. un ir arī tāda sajūta, ka darbs un vīrieši tad arī īsti netiek klāt kaut ko sabojāt, jo visapkārt pulsē pašas interešu un entuziasma oreols. tas gan nenozīmē, ka jaunas un labas lietas neietu pie sirds vai nebūtu vēlamas abās jomās. būtu vēlamas un ļoti gribās jau patiesībā.

jebkurā gadījumā, atrašanās ofisa istabā pie datora ar darba papīriem apkārt ir smacējoša. pilnīgi liekas, ka visi kancelejas piederumi un ofisa objekti ir sazvērējušies man uzbrukt un lēnām bendēt nost to laimīguma un brīvības sajūtu.