- - gruzijas atskaite

Tātad- kad izgulējām nakti (Es gan īsti negulēju, jo mani bija piemeklējis bezmiegs un uztraukums) paēdām brokastis skaistā baltā telpā, kurai dažādi rezidējošie mākslinieki apgleznojuši sienas. Kā teica mūsu jaunais pavadonis, droši vien laikā, kad sienas tika apgleznotas, rezidenti stipri dzēruši, jo vīna pudeles un dzeršanas motīvs attēlos bagātīgi pārstāvēts. Mūsu pavadoni sauc Gija. Par pavadoni es viņu saucu, jo viņš mūs bieži kaut kur ved. Piemēram, aizvakar caur tatāru ciematu izgājām līdz tuvējā kalna galotnei, kurā atrodas brīnišķīgas senas lūgšanu vietas drupas. No daudzo sveču dedzināšanas apkvēpusī lūgšanu telpa pieblīvēta ar dažādām svētbildēm - ir arī sv. Georgs ar lidojošajiem šķīvīšiem.
Pēc svētvietas apmeklēšanas pavārtījāmies saulītē un skatījām skaistumu.Tad gājām pusdienot. Pie pusdienām un vakariņām un nu jau arī brokastīs dzeram vīnu. Tas skaidrs, jo ik pa brīdim uzrodas rezidences saimnieks un viegli līgodamies stingri piedāvā saskandināt. Jau vairākas reizes viņš mūs ir iepazīstinājis ar gruzīnu un latviešu draudzības dziļi sakņoto vēsturi, kā arī apskaidrojis jauna vīna lietošanas ietekmes specifiku, parasti nonākot līdz esencei īsti Black Books stilā ("Old vine is good vine, but expensive vine is also good"/Black Books/) t.i. - Young vine is dangerous vine, but young vine is interesting vine too. Diemžēl Karamana intelektu un šarmu mēs varam izbaudīt tikai ļoti nosacīti, bet jaunais Karamana māceklis Gija mūs šarmē uz nebēdu. Piemēram tagad mēs ar san sēžam uz lielas koka terases ar skatu uz kalniem un malkojam kafiju, bet Gija labā rakursā un kompozicionāli iekļāvies ainavā, plosās ar lielu zeltainu labradoru. Vakar mēs bijām uz tādu vietu, kur kalnos izgrauzti sendienās visādi caumuri un cilvēki tur dzīvojuši. Tur bija skaisti. Vislabāk man patika uzkāpt caumuraino kalnu galā un atlaisties pie stāvas nogāzes malas saulē uz akmens. Apakšā vijās upe, tālumā lido ērglis, kaut kur blēj aitas un mēs ar san un mūsu simpātiko pavadoni vienkārši guļam saulē kā ķirzakas. Kad nokāpām no kalna, piesēdām triju līksmu suņu- aitu ganu ielenkti malkot līdzpaņemto vīnu. Palaiskojāmies un laidām ēst Hinkali uz tuvējo pilsētu. To darījām ekskluzīvi sviestaini izgreznotā iestādē. Visas sienas bija apkārtas ar paplukušām meža zvēru ādām, centrālais objekts- neliela strūklaka, kuru no vairuma rakursiem apmeklētāju skatam gandrīz pilnībā aizsedz milzīga izbāzta lāča pakaļa. Nez kāpēc viņš tieši tur iestellēts. Lai nu kā- bija garšīgi par spīti nosodošajiem izbāzteņu skatieniem mūsu šķīvjos.
San man aizliedz vairāk rakstīt. Fiks pieminēšu tikai to, ka vakar apskatījām vīna pagrabu, dejojām par prieku Gijam un piedzērāmies kā dieva lopiņi. Redzēsim kā ies Tbilisi un pie Beso.