- - Kā es tiku pie vēlvienas plastmasas kules

Ā un vēl es šodien biju Pārdaugavā vienā iedzertuvē - veikalā pēc produktiem.
Tur ienāca arī viens melnādains vīrietis.
Es aizdomājos par to, kā gan viņš jūtās tādā balto barā un jo vairāk es domāju, jo skaļāk manā galvā atbalsojās šīs iestādes apmeklētāju iespējamās domas - varēja jau arī redzēt, ka gan veči, kas ar alus kausiem rokā dienām dirn pie letes, gan mājasmātes, kas stāv rindā pēc produktiem, nespēj palikt vienaldzīgas pret ienācēja "savādākumu".

"Kas mēs nēģeri neesam redzējuši?" balsis manā galvā uzstājīgi sauca, kad daža mājasmāte pārspīlētā ieinteresētībā ņēmās salīdzināt jogurtu cenas.
"Nēģeri arī ir cilvēki!" tās teica, kad pārdevēja plaši uzsmaidīja ienācējam.
"Šitas jau mūsu vietējais nēģeris!" balsis lepni nočāpstināja, kad vēlvienu malku alus iedzēra pusaizmidzis "patstāvīgais apmeklētājs".
"Atraduši, kur vazāties, nēģeri! Vai Āfrikā maz vietas?" balsis norēja, pavadot nikna, paģiraina veča skatienu.

"Nēģeris" pats izskatījās tāds kā nedaudz tizlās gaisotnes nokaitināts, bet tad jau pienāca mana kārta iepirkties un es stingri noskaitīju:

- Man lūdzu vienu BALTmaizi, nu BALTO maizi, kāda jums ir lētāka BALTmaize, pienu un RASaes sviestu.
- ko? pārdevēja nenoturējās pasmaidīt
- Rasas sviestu. Un MELNO.. rupjmaizi, vienvārdsakot.

Tad, izmantojot mulso klusuma brīdi, pārdevēja piedāvāja iegādāties maisiņu, ko arī izdarīju un ar pateicību izslīdēju no veikala.

Vilkos uz māju ar pilno polietilēna maisu rokā un, līdzi paņemto, bet tā arī neizmantoto, auduma kuli plecā.